Kad pamodos, mana galva plīsa pušu. Piecēlos sēdus. Nekad nebiju dzērusi tik ļoti. Atmiņas no vakardienas uzplaiksnīja. Logans. Klārdija. Seima. Izpletu acis. Džeimss. Skūpsts. Apgūlos atpakaļ. Es atceros praktiski katru detaļu. Arī to, ko pateicu viņam, to, ko viņš teica man.
-Labrīt!- Klārdija iesmējās un iegāja istabā. Meitene bija daudz vairāk dzērusi, bet kāpēc viņa izskatījās labākā stāvoklī nekā es? -Taisamies uz skolu!- Viņa parāva mani aiz rokas un es izkritu no gultas, iesmējos.
---
Iegājām klasē un mans skatiens uzreiz sastapās ar Džeimsa skatienu. Viņš sēdēja pie Meta. Viņš nekad nesēž pie Meta. Nolaidu skatienu un pasmaidīju uz Klārdijas pusi. Apsēdos savā vietā un paņēmu savu telefonu. Kaut es neko neatcerētos no pagājušās nakts. Un pats stulbākais ir tas, ka atkal cerēju. Cerēju, ka Džeimss izrādīs savas jūtas pret mani. Es atkal pati sevi sāpināju, ļaujot sev kaut ko iedomāties. Klārdija paskatījās uz mani un vāji pasmaidīja. Iekšā klasē ienāca Logans. Iepriekš nebiju pamanījusi, ka viņš mācas mūsu klasē. Ak, jā, mana visa uzmanība bija pievērsta Džeimsam! Logans ieraudzīja mani un pasmaidīja. Pamāju viņam ar roku un pasmaidīju pretī. Puisis aizgāja apsēsties uz savu vietu. Izgāju ar roku caur matiem.
---
-Runājot par to grāmatu, es vēlētos zināt jūsu domas. Atgādināšu to, ka šo grāmatu bija obligāti jāizlasa!- Skolotājs paraudzījās uz visiem. Daži no klasesbiedriem novērsa skatienu. Mēs runājām par grāmatu "Eņģeļu nakts". Lai gan es nebiju šajā skolā, kad viņa bija jāizlasa, es viņu biju izlasījusi. Grāmata pati par sevīm bija laba. -Ko jūs domājat par Daniela un Lūsindas romānu?- Daudzi izteica tādus izteicienus kā "aizkustinošs", "mīlestības pilns", u.c.-Ko tu teiksi, Džeimss? Cik redzu, tu ļoti pievērsies stundai.- Puisis bija pievērsis skatienu zem sola. Noteikti, ka sēdēja telefonā.
-"Enģeļu nakts", ja?- Skolotājs apstiprinoši pakratīja galvu. -Nu, pats par sevi kā varonis man patika Daniels. Viņš ir kritušais eņģelis. Izvēlējās mīlestību no visa cita. Viens no mīļākajiem romāniem. Tiešām viņu visu dzīves bija mīlestības pilnas. Protams, katru reizi, kad viņam bija jāgaida 18.gadi, tie noteikti, ka bija mokoši. Arī katru reizi, kad viņš redzēja viņu izzūdam, viņš jutās slikti.- Pie sevis iesmējos. Pēkšņi viņš tic mīlestībai. Tas puisis, kam riebjas jebkādu jūtu izrādīšana.
-Tad, kāpēc viņš katru reizi viņu skūpstīja? Ja viņš zināja, ka viņa pazudīs jau atkal?- Es pat nemanīju, ka šie jautājumi izskanēja no manis. Man vajadzēja paklusēt. Es dažreiz ienīstu sevi.
-Jo viņš vēlējās viņu noskūpstīt. Tā ir tāda kā kāres izrādīšana pret citu cilvēku.- Džeimss paskatījās uz mani. Viņš smīnēja. To es zināju.
-Kāre un mīlestība ir divas pavisam atšķirīgas lietas.- Šoreiz bija mana kārta uz viņu paskatīties. Šoreiz mana kārta bija pasmīnēt.
-Bet Lūsinda nav labāka. Viņa ļāva viņam sevi skūpstīt katru reizi. Atgādinu to, ka viņa katru reizi zināja, ka nomirs.- Džeimss iztaisnoja muguru.
-Tāpēc, ka meitene bija pārāk naiva.- Noskanēja zvans. Paķēru savu somu un, nevienu negaidot, gāju prom.