Oups ! Cette image n'est pas conforme à nos directives de contenu. Afin de continuer la publication, veuillez la retirer ou mettre en ligne une autre image.
Iesēdos mašīnā un uzreiz piesprādzējos. Puisis apsēdās man blakus, šofera vietā. Džeimss arī piesprādzējās un tad iedarbināja mašīnu. Paskatījos uz viņu.
-Pēc tam, kad būsim apciemojuši manu māsu, mēs varēsim kaut kur aiziet.- Viņš pasmaidīja.
-Vai tad jūs varat kaut kur braukt?- Man tiešām tas interesēja. Es nekad nebiju redzējusi, ka kāds mants izbrauc no skolas teritorijas.
-Nē, bet man ir prioritātes, jo mana māte ir medmāsa. Par tevi viņa paziņos.- Džeimss uzsāka braukt. Puisis palūkojās ārā un satvēra ciešāk stūri. Es zināju, ka viņš uztraucās, bet puisis centās to noslēpt. Nopūtos. Pastiepu roku. Viņš to satvēra un pasmaidīja. Tas lika pasmaidīt arī man. --- Puisis iebrauca kādas mājas pagalmā. Viņš pagrieza atslēgu un izslēdza motoru. Atsprādzējos un izkāpu no mašīnas. To pašu izdarīja puisis. Paraudzījos uz Džeimsu un vāji pasmaidīju. Viņš satvēra manu roku, un mēs iegājām iekšā ekā.
-Esmu klāt!- Džeimss iesaucās. No virtuves iznāca sieviete gados.
-Džeimij!- Viņa izskatījās sajūsmā. Sieviete apskāva puisi. Džeimijs? Es zinu, kā pēc tam kaitināšu viņu. Pasmīnēju. Sieviete atlaida puisi un paskatījās uz mani.
-Tā ir Atlanta.- Viņš norādīja uz mani. -Tā ir mana vecmamma Ella.- Sieviete pasmaidīja un apskāva mani.
-Sveika!- Džeimss mašīnā bija pastāstījis, ka sieviete prot dziedināt. Tas ir forši!
-Kur viņa ir?- Džeimss uzreiz ierunājās. Zināju, ka viņš šeit brauca tikai savas māsas dēļ.
-Savā istabā. Manas spējas pat īsti vairs nelīdz.- Viņas smaids pazuda. Nopūtos. Džeimss paskatījās uz mani.
-Paliec lejā! Es aiziešu līdz māsai.- Viņš taisījās iet prom, bet es puisi satvēru aiz rokas. Es neļaušu viņam iet vienam. Es zināju, kā viņš jutās.
-Es iešu ar tevi.- Džeimss nopūtās. Zināju, ka viņš negribēs tagad uzsākt strīdu. Mēs noteikti, ka par to runāsim vēlāk. Uzgājām uz otro stāvu. Puisis atvēra vienas no durvīm. Tur gulēja meitene. Denīze skatījās griestos.
-Sveika, sīkā!- Meitene paskatījās uz puisi un viņa vāji pasmaidīja. Šķita, ka viņa cenšas noslēpt savas sāpes. Tas noteikti, ka ir gēnos. Džeimss iesmējās. -Ko tu atkal esi sadarījusi?- Denīze ieklepojās.
-Atnesīsi man ūdeni un kaut ko apēst?- Meitenīte paskatījās uz puisi. Viņš piekrītoši pakratīja galvu un izgāja, atstājot mani ar Denīzi. Nopūtos.Meitenes balss bija klusa un man bija viņu žēl. Ļoti.
-Sveika!- Apsēdos uz gultas malas. Viņa pasmaidīja, bet tad atkal ieklepojās. -Kā tu jūties?- Pāaiztiku meitenes pieri. Viņa burtiski dega. Meitenes piere bija nosvīdusi un pie tās lipa viņas mati. Nopūtos. Pieskaroties meitenei es burtiski jutu viņas sāpes. Noņēmu roku. Tas notika tā kā ar Džeimsu, bet savādāk. Džeimsa jūtas es jutu tāpat, bet viņas es jutu tikai pieskaroties. Biju apjukusi. Atkal uzliku roku uz viņas pieres. Visā manā ķermenī izplosījās sāpes. Vai viņa tā jutās? Ja tā, tad tas ir šausmīgi. Kāpēc es kaut ko jūtu viņai pieskaroties? Tas būs vēlāk jānoskaidro.
Tajā brīdī, kad tas viss notika, es domāju spontāni. Paskatījos uz meitenes istabu. Ieraudzīju zīmuļu asināmo un vēlreiz uz meiteni. Man tas ir jāizdara pirms ir atnācis Džeimss. Viņš mani nogalinātu, ja redzētu. Noteikti! Piecēlos un paņēmu asināmo. Uzliku to uz grīdas un ar visu spēku uzsitu pa to. Tas saplīsa. Paņēmu žileti, kas tajā atradās. Apsēdos atpakaļ blakus meitenei.
-Tu man atļausi palīdzēt?- Viņa ieskatījās manās acīs un piekrītoši pakratīja galvu. Viņa man uzticas pat tad, ja viņa mani nepazīst. Denīzei bija tik slikti. Iegriezu sev pirkstā, tad iegriezu meitenes pirkstā. -Viss būs labi!- To es teicu sevis nomierināšanai. Pasmaidīju un papajāju meitenes pieri. Savienoju mūsu pirkstus. Es cerēju, ka tas izdosies. Aiztaisīju acis un nopūtos. Es vienkārši darīju to spontāni. Nezināju, vai tas izdosies. Koncentrējos uz viņas sāpēs ķermenī. es centos iedomāties it kā tās ir manas domas un viņas aizplūst. Tik viegli. Ar laiku sajutu sāpes plosāmies pa savu ķermeni un paskatījos uz meiteni. Viņa izskatījās daudz labāk. Viņas ķermeņa krāsa bija atgriezusies. Pasmaidīju. Tas bija galvenais. Denīze bija par daudz mocījusies. Mana galva sagriezās, un es atspiedos pret gultu.
-Paldies!- Viņa nočukstēja. Attaisījās istabas durvis. Paskatījos. Tas bija Džeimss. Viņš nolika ēdienu uz galda. Manas acis miglojās. Nopūtos. Piecēlos kājās, lai puisis varētu tikt pie savas māsas. Puisis mani nopētīja, bet es tikai pasmaidīju. Viņš varbūt juta, kā es jutos. Džeimss apjuka, bet apsēdās uz gultas malas.
-Vecmamma teica, ka tev bija kritisks stāvoklis, bet no temperatūras nav ne miņas.- Viņš uzlika roku uz meitenes vaiga. Nopūtos. Mana galva griezās. Viss mans ķermenis tik ļoti sāpēja. Es uzņēmu viņas sāpes, to es sapratu. Tas bija to vērts. Meitenes seju rotāja smaids.
-Bija, bet viņa mani...- Man pazuda bilde. Šķita, ka krītu bezdibenī. Mans prāts tajā krita. Es jutu, ka mans ķermenis arī krīt. Divas rokas mani saķēra. Es dzirdēju, ka kāds kaut ko saka, bet nespēju reaģēt.
Oups ! Cette image n'est pas conforme à nos directives de contenu. Afin de continuer la publication, veuillez la retirer ou mettre en ligne une autre image.
