Leģendas Lauskas|✓

42.|Salabšana

Attaisīju acis. Puisis, kuru biju izārstējusi, vairs negulēja uz otras gultas, tagad tur atradās Džeimss, kurš bija aizmidzis. Cik daudz laika ir jau pagājis?

-Jūs pēc stundas gaida Lūsinda.- Ella ierunājās. Saprotoši pakratīju galvu un piecēlos sēdus. -Līdz tam brīdim varat palikt te. Man ir tur cita istaba, ja jums vajag izrunāties.- Paskatījos uz Džeimsu.

-Es esmu augšā.- Viņš pasmīnēja un atvēra acis. -Un mēs noteikti izmantosim tavu istabu, māt, jo tavu kompāniju mums nevajag.- Kāpēc Džeimss ir tik nejauks pret savu māti? Viņš piecēlās sēdus. Džeimss norādija ar galvu uz durvīm un es nopūtos. Es sapratu viņa mājienu. Piecēlos. Gāju uz to istabu. Džeimss man sekoja, aiztaisīdams durvis. Apsēdos gultā, kas tur bija. Viņš apsēdās man blakus.

-Tu zini, ka man ir žēl?- Puisis satvēra mani aiz rokas un uzlūkoja mani. -Es tad biju nedaudz uzvilkts. Nu, cik nedaudz.- Viņš neveikli iesmējās.

-Es tev apsolu, ka Alekss man neko nenozīmē.- Ieskatījos tieši viņa acīs. Viņš saprotoši pakratīja galvu. Džeimss man ticēja. Es tiešām nevēlējos strīdēties. Man viņš pat divu dienu laikā bija nežēlīgi pietrūcis.

-Un tu apsoli, ka ar viņu nekontaktēsies?- Pasmaidīju un pateicu klusu "jā".

-Vai tu esi greizsirdīgs?-

-Iespējams.- Puisis pasmīnēja un nolaida skatienu. Pieliecos tuvāk puisim. Džeimss paskatījās uz mani un pieliecās tuvāk man, mani noskūpstot. Sev par brīnumu, es iesēdos Džeimsa klēpī un šķita, ka puisim nebija pretenziju. Viņš sākumā to nebija gaidījis, bet pēc mirkļa viņa sejā parādījās smīns. Aizliku rokas aiz viņa galvas un ar pirkstiem izgāju caur viņa matiem. Viņš manu muguru turēja ar vienu roku. Ar otru puisis pieturēja manu vaigu un padziļināja skūpstu. Nopūtos. Džeimss savas maigās lūpas uzspieda uz mana kakla, bet tad atkal uzspieda skūpstu uz manām lūpām. Viņš nopūtās. -Lēnāk, mazā.- Viņš mani padara traku. Nopūtos. Atrāvos no viņa un paskatījos uz puisi. Viņš ap pirkstiem aptina manu matu šķipsnu un tad to aizlika aiz manas auss.

-Apsoli man vienu lietu.- Paskatījos uz viņu. Puisis paraustīja galvu, norādot, ka varu turpināt. -Katru reizi, kad mēs strīdēsimies un tā noteikti būs, zinot mūs. Apsoli, ka ļausi man runāt.-

-Piedod!- Džeimss klusi noteica. Viņš nav tas cilvēks, kas atvainojas, to varēja manīt. -Es zinu, ka juties slikti pēdējās dienas. Es pats sapratu, kāds nejēga es tajā brīdī biju. Un no rīta tu izskatījies pilnībā normāli, bet es zināju, ka tā nejuties. Tad es sajutos vēl sliktāk, jo smaids, kas rotāja tavu seju, nebija īsts. Un tu aizgāji, sajutot sāpes, es neko nesakot gāju pie tevis. Man bija vienalga. Un es apsolu, ka ļaušu tev runāt. Vismaz centīšos.- Nopūtos. Saprotoši pakratīju galvu. Viņš centīsies, tas ir galvenais.

-Un no manas puses bija stulbi nepastāstīt par Aleksu.- Ar roku izgāju caur puiša matiem un viņš pasmīnēja. -Es biju kopā ar Aleksu, jā. Šķita, ka vecāki bija izplānojuši visu mūsu nākotni. Mēs it kā bijām skolas perfektais pāris un tā, bet tad uzradies tu.-

-Un tad uzrados es.- Puisis klusi nopūtās un pasmīnēja. Vāji noskūpstīju viņa lūpas. -Kā mēs nonācām šādā situācijā?-

-Es nezinu.- Iesmējos.

-Tu sēdi manā klēpī un mēs runājam par mums.- Iesmējos. Viņš mani nopētīja.

-Tu nevēlies, lai sēžu tev klēpī?-

-To es neteicu.- Viņš pasmīnēja un uzspieda skūpstu uz mana kakla. Aiztaisīju acis un pēc momenta jau sajutu puiša lūpas uz savām. -Mums vajadzētu iet, līdz es pārdomāju ar tevi darīt kaut ko citu.- Nedaudz nosarku un nolaidu skatienu, uzreiz paskatījos uz viņu atpakaļ.

-Un, ja es teiktu, ka nevēlos nekur iet?- Pasmīnēju. Viņš paraustīja uzacis un pasmīnēja. Kopš kura laika man ir tik liela drosme?

-Tu zini, ka ar mani spēles nevajag spēlēt?- Viņš iekoda savā lūpā un nolaida skatienu. -Bet atceramies to, ka tev par maniem mazajiem noteikumiem ir vienalga.- Nopūtos un pasmaidīju.

-Labi, ejam!- Nolīdu no viņa klēpja un piecēlos.

-Nē, nāc atpakaļ. Man tā labāk patika.- Uzmetu viņam dusmīgu skatienu un padevu roku, ko puisis uzreiz satvēra un neapmierināti piecēlās. Devāmies pie direktores.