Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
Es biju uztraukusies par Klārdiju. Šodien bija tā diena, kad viņa centīsies dabūt to atslēgu.
-Neuztraucies, mazā. Viss būs labi.- Džeimss jau atkal atkārtoja. Nopūtos. Es nezinu, man nelikās, ka viss būs labi. Man vienmēr šādos gadījumos bija slikta priekšnojauta.
-Mums drīz vajadzēs aiziet līdz tām durvīm, kur norunājām tikties.- Paskatījos uz viņu. Es biju satraukusies un to noteikti, ka varēja manīt. Džeimss satvēra manas rokas.
-Beidz uztraukties!- Viņš ar plaukstu pieskārās manam vaigam un tad ievilka mani apskāvienā. -Mēs dabūsim to sasodīto grāmatu.-
-Ja nu viņu pieķers?- Paskatījos uz viņu. -Mums būs beigas.- Puisis ar rokām vāji satvēra manu seju un pievilka sev tuvāk, noskūpstot.
-Viņu nepieķers. Viņai vēl ir Mets.- Nopūtos. Tas mani it kā nomierināja. Es zinu, ka Mets viņu piesedz. --- Es stāvēju pie tām nolādētajām durvīm. Klārdija kavēja jau trīs minūtes. Es visu laiku taisīju mazus aplīšus staigājot. Džeimss centās mani nomierināt, sakot jaukus vārdus. Viņam tas nepadevās īsti labi. Uzreiz pagriezos, kad durvis attaisījās. Tā bija Klārdija. Atviegloti nopūtos.
-Es dabūju jums tās sasodītās atslēgas!- Viņa iedeva Džeimsam tās. -Bet jums ir jārīkojas šodien, viņa savādāk var ieraudzīt.- Paskatījos uz Džeimsu. Mums it kā viss bija izplānots. Puisis kā jau vienmēr bija mierīgs. Es to nesaprotu!
-Zinu, ka viņa tagad ir aizbraukusi. Mēs varam tagad jau iet.- Puisis paskatījās uz mani. Tagad? Mēs bijām norunājuši, ka vakarā, kad būs tumšs.
-Es un Mets varam piesegt.- Klārdija paraudzījās apkārt. Nopūtos un piekrītoši pakratīju galvu. Džeimss satvēra manu roku. Mēs laikam gājām uz pagraba pusi. Tā ieeja bija tieši pie skolas. Kreisajā ēkas pusē. Gandrīz nonācām pie durvīm, bet ieraudzījām tur skolotājus. Parāvu Džeimsu aiz rokas. Aizgājām aiz ēkas stūra, lai mūs neredz. Pie mums pienāca Mets.
-Es centīšos viņus dabūt prom.- Mets gāja tālāk. Nē! Manā sejā noteikti varēja saskatīt stresu un bailes. Džeimss satvēra ciešāk manu roku un neapmierinoši paskatījās uz mani. Nopūtos. Mums tas ir jādara! Tā grāmata ir mūsu. Viņa pienākas mums. Mēs to daram tikai mūsu labā. Mēs nedzirdējām un neredzējām, ko Mets bija pateicis vai izdarījis, bet pēc momenta skolotājas viņas sekoja. Tad, kad sapratām, ka ir droši, mēs devāmies uz pagraba pusi.
-Jums ir desmit minūtes. Mets atstāja zīmi.- Klārdija paskatījās uz mums. -Es gaidu jūs te. Piesegšu.- Nokāpām lejā pa kāpnēm, un Džeimss atslēdza durvis. Es vēletos viņa paškontroli. Iegājām iekšā, aiztaisot durvis. Te bija tāda kā veca bibliotēka.
-Izredzēto grāmatu īsti nenoveco. Meklē nenobružājušos grāmatu.- Atlaidis manu roku, Džeimss sāka iet uz kreiso pusi. Gāju dziļāk pagrabā. Te bija tik daudz vēsturiskas grāmatas. Apgaismojums bija vājš. Iegāju kādā ailē. Ar pirkstiem novilku gar grāmatu malām. -Atradu!- Izskanēja Džeimsa balss. Gāju pie viņa. Izdzirdējām, ka durvis attaisās vaļā. Džeimss pavilka mani aiz rokas.
-Es biju it kā aizslēgusi durvis.- Tā bija skolotāja Asmorda. -Varbūt tomēr aizmirsu.-
-Neesi tik neuzmanīga!- Tā bija Lūsija. Vai tad Džeimss neteica, ka viņa aizbrauca? -Tu zini, ka apkārt var būt sazin kas.- Viņas iegāja dziļāk telpā. Džeimss mani pavilka aiz rokas, un mēs nonācām tuvāk durvīm. Es trīcēju. Man bija bail.
-Skrien uz durvju pusi. Es būšu aiz tevis.- Džeimss iedeva man grāmatu. Viņš čukstēja. Nē! Es nevaru pieļaut, ka ar viņu kaut kas notiek. Pēkšņi viss sāka trīcēt. Pieķēros pie grāmatu plaukta. Klārdija. -Skrien!- Mēs sākām skriet uz durvju pusi tieši tad, kad viens no plauktiem sāka krist. Mēs zinājām, ka viņas neredzēs mūs, jo spuldze, kas bija pie griesties, nokrita un salūza. Attaisīju durvis un izskrēju ārā. Džeimss uzreiz aiztaisīja durvis, tās aizslēdzot. Viņām noteikti, ka bija atslēga un to puisis izdarīja, lai aizkavētu laiku.
-Viņas zinās, ka tā biju es.- Klārdija paņēma grāmatu un iemeta to savā mugursomā, iedodot to man. Uzvilku to. -Ejam prom!- --- Mēs nonācām istabā. Klārdija bija aiznesusi atpakaļ atslēgu. Es vēl joprojām trīcēju. Ja nu viņas sapratīs, ka tie bijām mēs?
-Mēs to izdarījām, mazā!- Džeimss ievilka mani apskāvienā. Viņa lūpas pieskārās manai pierei, kas lika man nedaudz nomierināties. Bet sajūta, ka kaut kas nebūs labi, mani nepameta.
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
