Leģendas Lauskas|✓

54.|Bleira

Mēs sēdējām dīvānā. Manas kājas bija ieliktas puiša klēpī, un es skatījos televizori. Pats puisis lasīja grāmatu. Pielīdu tuvāk pie viņa un ieskatījos grāmatā.

-Kopīgs vairogs.- Parādīju uz vienu no burvestībām.

-Mēs viņu rīt izņemsim. Šodien nav droši, jo ir brīvdiena un kāds var būt pie jūras vai mežā.- Jā, šī vasarnīca bija netālu no jūras, bet vairāk tā atradās mežā. Piekrītoši pakratīju galvu. Viņš uzlika vienu roku uz manas muguras un virpināja uz tās esošās matu šķipsnas. Pasmaidīju. -Man te netālu dzīvo paziņas, kuri ir kanti. Tikai viņi slēpjas. Mums vajadzēs aiziet līdz viņiem.-

-Viņi slēpjas, bet tu zini, kur viņi ir?- Paskatījos uz viņu.

-Es jau nenododu savējos.- Džeimss pasmīnēja. -Neuztraucies! Viņi mums palīdzēs.- Pakratīju galvu. Nopūtos un uzliku galvu uz viņa pleca.
---
Bija pienākusi jau nākamā diena, mēs stāvējām blakus ēkai, kur atrodoties kanti. Nopūtos. Es biju uztraukusies. Džeimsa roka pajāja manu muguru, it kā nomierinot. Viņš attaisīja ēkas durvis. Tā bija daudzstāvu māja. Iekāpām liftā. Puisis uzspieda numuru "6". Jau pēc maza momenta mēs stāvējām pie kāda dzīvokļa durvīm. Džeimss satvēra manu plaukstu un attaisīja durvis, ieejot iekšā.

-Džeimss?- No istabas izskanēja meitenes balss. Viņa pēc momenta bija mums priekšā. Meitenes mati bija gari un melni. Viņa pati bija ļoti slaida. Nopūtos. -Mēs jau domājām, ka esi aizmirsis par mums.- Džeimss nobolīja acis. Viņa pagriezās un uzsāka iet uz citu istabu. Mēs viņai sekojām.

-Sveiks, vecīt!- Džeimss ar kādu sarokojās. Puisis bija tievs un šķita, ka viņš varētu kaut ko lietot. Viņš izskatījās vārgs. Nezināmais puisis paskatījās uz mani. -Un kas būtu tu?-

-Neesi rupjš, Aksel.- Džeimss norūca. -Tā ir Atlanta.- Aksels mani nopētīja.

-Tavējā?- Džeimss piekrītoši pakratīja galvu. Mēs apsēdāmies vienā no dīvāniem.

-Mums vajag sazināties ar dažiem no skolas.- Kāpēc es netiku informēta par šo plānu? Nedaudz biju apjukusi.

-Tu jau pats vari pazvanīt.-

-Ja tas būtu tik viegli, tad es to jau sen izdarītu. Mēs aizbēgām.-

-Ak, jā! Es aizmirsu! Lūsinda esot visiem kantiem sūtījusi ziņojumu par izredzētajiem.- Meitene paskatījās uz mums. -Man māte parādīja.- Interesanti!

-Jā! Jūsu atrašanai esot kaut kas vietā. Laikam, ka vēlvienas dotības un lielāks spēks.-

-Viņi to nevar sniegt.- Džeimss iesmējās. Zināju, ka viņš bija vīlies. Mēs esam tikai tik vērti?

-Ar ko jūs vēlaties sazināties?-

-Bleiru!- No Džeimsa mutes iznāca šis vārds. Paskatījos uz viņu. Kāpēc ar viņu? Labāk būtu zvanīt viņa mātei.

-Viņa nesen bija te. Teica, ka šodien arī te būšot.- Aksels apjuka. Viņš bija tik pat apjucis, cik es.

Ko te darīja Bleira?