¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
Bija pienācis rīts, un man bija jāiet. Ievilku dziļu elpu. Piecēlos kājās.
-Tu uz mani vēl dusmojies?- Puisis satvēra mani aiz rokās un pagrieza pret sevi. Noraidoši pakratīju galvu. Nedaudz. Man nepatika, ka mēs atkal strīdējāmies. Atgādināja vecos laikus. Džeimss pasmīnēja. -Tu aizmirsi nobloķēt savas domas.- Nobolīju acis. Sasodīts. Es to aizmirstu izdarīt diezgan bieži.
-Bet, ja nu mums izdotos normāli parunāt ar dēmonu?- Nopūtos. -Tava māsa...viņa varētu.-
-Viņa varētu, jā, bet tajā pašā laikā ir iespēja atņemt daudziem dzīvības. Ieskaitot manas māsas, tavu un manu.- Puisis ievilka dziļu elpu. Viņam varbūt ir taisnība. -Un ar dēmoniem ir grūti runāt. Ne pa velti viņi ir dēmoni.- Nopūtos.
-Tu to nezini, varbūt viss izdotos.- Paraustīju plecus.
-Es esmu kantu pasaulē ilgu laiku, kas saucas dzīve. Es tiešām zinu, ko runāju.- Džeimss iesmējās. Nobloķēju domas. Iedomīgais ķēms. Vai viņš reāli uzskata mani par mulķi? Nobolīju acis un pagriezos. Jau atkal tiku saķerta. -Es nevēlos šādi atvadīties.- Nopūtos.
-Mēs neatvadamies. Mēs uz brīdi šķiramies.- Atlaidu savu roku un pagriezos. Jau atkal.
-Tu mani pamet?- Ko? Paskatījos uz viņu. Džeimsa sejas grimases bija mainījušās. Puisis laikam pārprata. Idiots.
-Nejau tā, muļķīt.- Pasmaidīju. -Domāju, attāluma ziņā.- Džeimss atviegloti nopūtās. Vai viņš tiešām domāju, ka pametīšu viņu šī strīda dēļ? Es puisi nespētu pamest, ja pat esmu dusmīga. Es viņu pārāk daudz mīlu.
-Es arī tevi mīlu, mazā.- Džeimss pasmīnēja. Apjuku. -Tu atkal aizmirsi nobloķēt savas domas.- Puisis pienāca man tuvāk, uzliekot roku uz mana vaiga. Es pat vairs nepretojos. Mēs tiešām kādu laiku netiksimies un vienkārši aiziet būtu nejauki. Viņš pieliecās un uzspieda skūpstu uz manām lūpām.
-Mums ir jāiet.- Pie durvīm izskanēja Ellas balss. Nopūtos. Atstutēju savu pieri pret Džeimsa pieri.
-Tu man pietrūksi.- Nopūtos.
-Tu man arī, mazā. Kaut šis mirklis varētu vilkties mūžību.- Ievilku dziļu elpu. Es viņam piekrītu. Kaut tas vilktos mūžību. Atlaidu puisi. Man bija jāiet. Viņš man uzsmaidīja un noskūpstīja manu roku. Es nedrīkstu raudāt. Mēs vēl tiksimies. Noteikti, ka tiksimies. Atslēdzu istabas durvis un izgāju pa tām ārā, pēdējo reizi uzlūkojot puisi. Aiztaisīju durvis. Paskatījos uz Ellu.
-Tevi jau Eidens gaida.- Nopūtos. Es viņu ienīstu. Ļoti. -Un es pat nejautāšu, ko jūs darījāt.- Nosarku un nolaidu skatienu. Ella iesmējās.
-Tā tad kāds ir plāns?-
-Biji saķērusi vīrusu, bet tagad viss ir kārtībā.- Sieviete paņēma zāļu paciņu. -Dzer šīs divas reizes dienā, lai viņam nav aizdomas. Tie ir vienkārši D vitamīni paciņās.- Ella iesmējās, un es viņai līdzi. Attaisījās durvis aiz manis, un es apjuku.
-Nespēju tevi palaist, ja neesmu saņēmis vēlvienu skūpstu.- Puisis satvēra manu galvu un uzspieda skūpstu uz manām lūpām. -Tagad mēs esam kārtīgi atvadijušies.- Nobolīju acis. Džeimss pasmīnēja un iegāja atpakaļ istabā.
-Viņš nav tāds kā agrāk. Vismaz pret tevi nē. Tev tas būtu pamatīgi jānovērtē.- Pasmaidīju. Apsēdos uz gultas. Es jau to sen esmu novērtējusi. Atvērās vaļā durvis.
-Tā tad par zālēm tu atceries, ja?- Piekrītoši pakratīju galvu. Paskatījos uz Eidenu.
-Mums ir jāiet.- Viņš likās tik bezrūpīgs. Nopūtos un piecēlos, paņemot zāles. Eidens lika viņam sekot. To es arī darīju. Es sekoju Eidenam.
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
