Oops! Bu görüntü içerik kurallarımıza uymuyor. Yayımlamaya devam etmek için görüntüyü kaldırmayı ya da başka bir görüntü yüklemeyi deneyin.
Eidens tuvojās man.
-Pat necenties!- Pacēlu roku un ar ūdens vairogu pastūmu viņu.
-Vismaz jūsu aproces vairs nedarbojas. Apsveicu!- Abadons pasmīnēja un pieskārās manam vairogam. Tas ar mirkli kļuva melns un pazuda. Sajutu sevī smagumu. Ko viņš izdarīja?
-Netuvojies!- Man bija bail. Ļoti. Es zināju, ka trīcu, bet es centos par to nedomāt.
-Es dievinu bailes. It īpaši tavas.- Viņš smīnēja. Palīdu uz gultas priekšu. -Jūs krāpāties. Man vajag tikai manu samaksu.-
-Tu neatņemsi Džeimsam dzīvību!- Es izklausījos drošāk, nekā pati vēlējos. Par to jutos labi.
-To es jau sapratu.- Pēc mirkļa Eidens bija pie pašas gultas. Viņa seja pārvērtās par dēmona seju. Par Abadona seju. Notrīsēju. Pacēlu roku. -Tu zini, kas notiks, ja kaut ko vēlēsies izdarīt. Tu neesi spēcīgāka par mani.- Manas rokas tika satvērtas.
-Atlaid mani!- Ticu, ka manus kliedzienus varēja dzirdēt pa visu kopmītņu ēku. Abadons piespieda mani pie sienas, un mana galva iesāpējās pēkšņā sitiena dēļ.
-Tādā gadījumā man pietiks tikai ar tavu dzīvību, lellīt.- Es sapratu, ka tās būs beigas. Šoreiz nebija cita ceļa. Vismaz man tā likās. Telpā iesteidzās Džeimss, aiz puiša sekoja Teilors. Puisis satvēra Eidenu aiz pleciem un atrāva no manis, viņam atsitoties pret sienu. -Šis jau paliek interesantāk. Mūsu atdzīvojušais mirušais arī ir šeit.- Viņa sejā parādījās smīns. No Eidena ķermeņa iznāca laukā melni dūmi, izlidojot ārā no istabas.
-Piecas minūtes.- Teilors paraudzījās uz mums. -Man ir jāpalīdz manam brālim arī.- Džeimss satvēra manu seju savās plaukstās, uzspiežot skūpstu uz manām lūpām. Pasmaidīju. Teilors pacēla savu brāli un izvilka no telpas, aiztaisot durvis.
-Es tik ļoti uztraucos! Es izdzirdēju tavu kliedzienu un sajutu tavas sāpes.- Puiša roka pajāja manus matus. -Es tik ļoti cerēju, ka nenokavēšu.-
-Tu nenokavēji.- Džeimss satvēra manu plaukstu un paraudzījās uz durvīm.
-Šī ir izdevība aizbēgt. Ticu, ka tagad pati Lūsinda mūs pieskatīs pēc šīs situācijas. Vēlāl var nesanākt būt iespējas.- Piekrītoši pakratīju galvu un piecēlos. Turot Džeimsa roku, ieskrēju vannasistabā, paņemot grāmatu. Ieliku to mugursomā, kura pēc mirkļa jau bija Džeimsam uz muguras. Mums nebija laika domāt. Mums bija jābēg prom. Attaisīju durvis, paraugoties apkārt. Neviena nebija. Puisis gāja pa priekšu. Pēc mirkļa mēs arī pametām kopmītņu ēku. Izdzirdēju mūsu vārdus. Kāds tos sauca. Man tas jau bija vienaldzīgi. Mēs uzsākām skriet uz meža pusi, kurā mēs pēc momenta nonācām. Adrenalīns manās asinīs riņķoja, un es elpoju ļoti strauji. Šķita, ka dzirdēju aiz mums saucienus, bet centos to ignorēt. Es centos neapstāties. Atlaidu Džeimsa roku, saprotot, ka tā ir vieglāk skriet. Paklupu aiz akmens, bet ātri piecēlos kājās. Neko aiz sevis vairs nedzirdēju. Mēs izskrējām pļavā, pareizāk, izcirtumā.
-Mums ir jāiet iekšā biezoknī, savādāk kāds var ieraudzīt mūs te.- Džeimss mani satvēra aiz rokas, mani nedaudz pavelkot. Pasmaidīju. Mēs bijām aizbēguši, mēs tiešām to bijām izdarījuši. Ievilku dziļu elpu, jo biju tiešām piekususi, tomēr tas man nelika apstāties. Mēs gājām taisni, lai nonāktu atkal meža biezoknī. No tāluma izskanēja kliedzieni. Apjuku un pagriezos, izdzirdot šāvienu. Apstājos, Džeimsam izplešot acis.
Nolaidu skatienu, satverot savu sašauto vietu.
Oops! Bu görüntü içerik kurallarımıza uymuyor. Yayımlamaya devam etmek için görüntüyü kaldırmayı ya da başka bir görüntü yüklemeyi deneyin.
