¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
|Atlantas skatapunkts|
Izgājām no mājas, puisis solīja mani aizvest uz parku. Šo pilsētu diemžēl es nezināju.
-Kā tu jūties?- Šķiet, ka tā bija piektā reize, kad dzirdēju šo jautājumu no puiša.
-Labi.- Viena un tā pati atbilde sekoja katru reizi. Nopūtos. Paraudzījos apkārt. Džeimss mani satvēra aiz rokas, es paskatījos uz viņu. Puisis skatījās apkārt. Pasmaidīju un nolaidu skatienu.
-Mums šodien būs jābrauc atpakaļ.- Nopūtos. -Direktore jau sāk uztraukties.-
-Es nekad neko neesmu dzirdējusi par viņu. Kas viņa ir?- Paskatījos uz viņu. Džeimss man pievērsa uzmanību.
-Viņas vārds ir Lūsinda. Sieviete spēj kontrolēt cilvēku prātus. Diezgan biedējoši, bet jau gadiem viņa nav izmantojusi savas dotības.-
-Kā tu to zini?-
-Viņai esot kaut kāds lāsts uzlikts par senču grēkiem.- Saprotoši pakratīju galvu. -Viņa bija izbraukumā, bet tagad ir atgriezusies un vēlas tevi satikt.- Nopūtos. Tikai tāpēc, ka esmu vienīgā ūdens pārstāve. Kas var būt labāks? Mēs pārgājām pāri ielai un nonācām parkā. Pasmaidīju. Man patika apskatīt vietu, kur Džeimss pavadīja lielāko daļu bērnībās. Jā, parkā. Viņam garšoja saldējums, ko te agrāk pārdeva. Mēs apsēdāmies uz sola. Putni čivināja un man patika tajos klausīties. Paskatījos uz Džeimsu.
-Es vēlētos, lai mēs te varētu palikt.- Pieliecos viņam tuvāk. -Divi vien.- Puisis pasmīnēja un paskatījās uz mani. Tieši manās acīs.
-Tu zini, ka paraksti līgumu ar sātanu?- Džeimss izgāja ar roku caur saviem matiem. -Es protu kontrolēt uguni, un mana māsa ir burtiski nāve.- Pasmaidīju.
-Tad man ir patrāpījies smuks sātans.- Ieķiķinājos. Džeimss iesmējās.
-Vai man vienīgajam šķiet, ka tu sāc justies pārāk komfortabli?- Viņš man iebakstīja sānā, un es iespiedzos, uzreiz aiztaisot sev muti.
-Džeimss!- Puisis smējās.
-Nē, bet tas tavējais sātans ir ļoti seksīgs, vai tad ne?- Paskatījos uz viņu. Pat ļoti. Džeimss iesmējās.
-Es to pateicu skaļi?- Nosarku un paslēpu seju aiz viņa pleca. Nopūtos. -Es esmu tik neveikla.- Puisis ar vienu roku satvēra manu zodu un lika man paskatīties uz viņu. Džeimss pieliecās un mani noskūpstīja.
-Mums būtu jāiet atpakaļ un tad jābrauc uz skolu.- Puisis nopūtās.
-Es negribu braukt atpakaļ.- Pieliecos un vāji skāru puiša lūpas.
-Tici man, es arī negribu, bet mums ir jābrauc. Savādāk mums atbrauks pakaļ.- Nopūtos. Būs atkal skola un visi pārējie, bet te es varēju būt vienkārši ar Džeimsu. --- Mēs bijām jau nokļuvuši pie kopmītnēm. Es nevēlējos te atrasties. Mēs sēdējām mašīnā, motors bija izslēgts. Vienīgā gaisma, kas šeit atradās bija gaismas avoti no kopmītņu logiem.
-Kas notiktu, ja mēs aizbēgtu?- Paskatījos uz viņu.
-Mēs nebēgsim.- Puisis paskatījās uz mani.
-Bet, ja viņi uzzinātu, ka esam izredzētie, mums vajadzētu bēgt.- Paskatījos uz viņu.
-Es tevi dažreiz ienīstu.- Džeimss nopūtās. -Bet neviens neuzzinās.-
-Tu mani neienīsti.- Šo vienmēr man teica pats puisis. Viņš iesmējās.
-Neizmanto to pret mani.- Abi nopūtāmies.
-Mums ir jāiet.- Norādīju uz kopmītņu pusi. Abi nepatikā izkāpām no mašīnas un devāmies uz kopmītnēm. Pēc mirkļa mēs sasniedzām manas istabas durvis.
-Tu tiešām nevēlies palikt pie manis?- Puisis atspiedās pret sienu.
-Es vēlos, bet man vajag savest sevi kārtībā pēc visa tā, kas ir noticis pēdējās dienas.- Pasmaidīju. -Mēs satiksimies rīt.- Džeimss, satverot mani aiz vidukļa, pierāva mani sev tuvāk. Saņēmu īsu skūpstu. Pasniedzos pēc vēlviena.
-Vairs nebūs, jo tu šodien nepaliec pie manis.- Nobolīju acis, bet puisis tikai iesmējās, mani atkal noskūpstot. -Bet es nespēju pretoties.- Nosarku.
-Labi, viss! Pietiek!- Iesmējos un puisis mani atlaida.
-Arlabunakti.-
-Arlabunakti.- Pasmaidīju un iegāju savā istabā.
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
