Bija jau pagājušas vairākas dienas, kopš pēdējo reizi satiku Damianu. Bija sestdiena. Es sēdēju savā gultā, klēpī man atradās dators, kurā es skatījos seriālu. Teen Wolf. Manās rokās atradās pildspalva un man blakus mētājās bloknots. Es biju ierīkojusi savas dienasgrāmatas jau kopš deviņiem gadiem un man ir paticis izklāstīt savas domas lapās. Man patika kā pildspalva slīd pār lapām. Man nepatika runāt ar cilvēkiem par to, ko domāju. Bet brīnumainā kārtā man šoreiz nebija ko rakstīt. Es nespēju sakārtot savas domas. Aši to paņēmu rokās. Kaut kas ir jāuzraksta.
14.09.
Šodien es nezinu par ko es domāju. Kādu brītiņu manās domās bija Damians, bet...
Manas istabas durvis pavērās vaļā, un es izņēmu no ausīm austiņas, aiztaisot momentāli savu dienasgrāmatu. Es tikko iesāku rakstīt. Nometu to blakus, uzliekot tai spilvenu virsū. To nedrīkst neviens redzēt. Tur ir aprakstīts pilnīgi viss. Man patīk neaizmirst lietas, ja nejauši tās aizmirstu, tad es tās vienmēr varu no jauna atcerēties.
-Damian?- Es tiešām biju pārsteigta viņu šeit redzēt. Ko Damians te darīja? Viņš mani nopētīja.
-Labrīt arī tev, Anastasij!- Puisis aiztaisīja durvis un pret tām atspiedās. -Mani vecāki ir atbraukuši pie tava tēva, bet es netaisos klausīties viņu bezjēdzīgajās runās, un es atnācu pabojāt dzīvi tev.-
-Es nu gan esmu pagodināta.- Nobolīju acis. Attaisīju plauktu un iemetu tur savu bloknotu un pildspalvu. Paskatījos uz puisi. -Kā tu izdomāji man bojāt dzīvi?-
-Taisies un brauksim.- Viņš pasmīnēja.
-Es ar tevi nekur nebraukšu.- Pasmaidīju un izslēdzu datoru.
-Nekaitini mani, Anastasij.- Damians piegāja man tuvāk. Es skatījos cieši viņa acīs. Viņa tumšajās acīs, kuras mani vienmēr ir tik ļoti pievilkušas. Tik mistiskas. Nepadodies tajām. Tu esi spēcīga, Anastasij. Vasaras pūles, aizmirst puisi, nevarēja tā vienkārši pazust. Puisis novērsās un piegāja pie mana skapja, atvērot to vaļā.
-Damian...- Es iesāku. Damians pagriezās un nometa uz gultas drēbes.
-Es gaidu tevi ārā.- Viņš pagriezās un uzreiz izgāja ārā no istabas. Puisim nav tiesību man kaut ko noteikt. Nopūtos. Man tā pat nav labāku ideju ko darīt. Iet vai neiet? Ievilku dziļu elpu. Paņēmu Damiana nomestās drēbes un tās uzvilku. Piegāju pie spoguļa un no plaukta paņēmu ķemmi, sasukāju matus.
-Es ienīstu tevi par to, ka tu padevies.- Nolamāju savu atspulgu.
Nokāpu uz pirmo stāvu.
-Labrīt, Anastasij. -
-Labrīt.- Pasmaidīju uz Damiana mātes pusi.
-Uz kurieni jūs brauksiet?- Mans tēvs pievērsa uzmanību man. Nopūtos.
-Tas būtu jājautā Damianam.- Uzvilku kurpes un izgāju no mājas. Piegāju pie mašīnas un attaisīju tās durvis. Neko nesakot, iesēdos mašīnā un piesprādzējos.
---
-Tu mani reāli atvedi pie sevis?-
-Daži no skolas satiekamies.- Ievilku dziļu elpu. Es pat necēlu pretenzijas, tas bija bezjēdzīgi. Damians manī tāpat neklausītos. Nopūtos un izkāpu no mašīnas, sekojot Damianam iekšā mājā. Sastapos ar vairākiem acu pāriem, es tik ļoti vēlējos tajā brīdī ierakties zemē. Par laimi tur bija arī Gabriela. Paraudzījos uz Damianu, puisis sarokojās ar Ostinu un Eidenu, vismaz man šķita, ka tāds bija viņa vārds. Es viņu īsti nepazinu, tikai biju šo to dzirdējusi. Apsēdos blakus Gabrielai.
-Sveikiņi.- Mājā ienāca Zoja. Kopš kura laika es pavadīju laiku ar viņiem? Nopūtos. Pasmaidīju meitenei pretī. Viņa uzmeta ašu skatienu man, bet tad metās apskāvienos Damianam. Viņa tēloja, ka viņai Damians ir vienaldzīgs, bet ļoti labi varēja manīt, ka tā nav. Viņa brīžiem aizmirsa savu lomu. Visvairāk viņa tēlo skolā.
-Kur tu biji visu vasaru?- Uz manu pusi izskanēja jautājums no Ostina. Vai man būtu viņam jāstāsta?
-Pie mammas Grieķijā.- Sniedzu īsu atbildi.
-Saules gaisma tev ir nākusi par labu.- Pasmaidīju viņam pretī. Kā to saprast? Es apjuku. Es ar nosauļotu ādu izskatos labāk? To tā viņš bija domājis?
-Man ir ideja. Piektdien mums būs jāaiziet uz klubu.- Zoja ierunājās un apsēdās netālu no Damiana. Viņa paraudzījās uz mūsu pusi. -Jūs neesat pret? Mums visiem ir 18, ja?-
-Jā.- Gabriela nožāvājās. Viņai ir septiņpadsmit, bet kāda nu starpība. -Ann, tu arī nāksi?-
-Šaubos, ka viņa ies.- Damians paraudzījās uz mani. Kāpēc es nevarētu doties uz klubu? Ir daži iemesli. Mans tēvs. Bet es esmu patstāvīga un pati spēju, ko varu un ko nē.
-Es nākšu.- Pasmaidīju.
---
-Tu neiesi uz klubu.- Damians ierunājās, kad apstājāmies pie manas mājas.
-Es varu iet, ja es vēlos.- Kopš kura laika man ir vajadzīga kāda cita atļauja?
-Es nevēlos ar tevi auklēties. Tēvs drošvien pateiks, lai es tevi pieskatu.- Viņš paskatījās uz mani. Vienaldzīgi paskatījās. -Un to es nevēlos darīt.-
-Es varu pati par sevi parūpēties.- Attaisīju mašīnas durvis un izkāpu. Devos uz mājas pusi. Atskanēja durvju aizciršana, un mana roka tika satvērta. Damians pierāva mani sev tuvāk. Viņš cenšas mani iespaidot. To es manīju jau vairākas reizes agrāk. Puisis zināja, ka padošos.
-Tur būs daudz sasvīduši vīrieši, kuri tikai vēlēsies tevi apgrābstīt un sagaidīt, kamēr piedzersies līdz nemaņai.- Jutu viņa silto elpu sitamies manā sejā.
-Tad es ceru, ka kāds no viņiem būs izskatīgs un sagaidīs līdz būšu dzērusi.- Pasmīnēju.
-Tā tu vēlies pazaudēt savu nevainību un atdot savu pirmo skūpstu kaut kādam vecim klubā?- Viņa sejā parādījās smīns. -Nedomāju gan. Tu runā daudz, bet neko tādu tu neizdarītu.- Ko? Kā viņš zin? Mana seja uzreiz mainījās.
-Kurš tev to ir teicis?- Nedaudz atkāpos.
-Anastasij, tu esi nevainīga dvēsele. To var manīt.- Viņš jau atkal pietuvojās man. Puisis pacēla roku un pieskārās ar īkšķi manai lūpai. Tā notrīcēja. Damians pasmīnēja. -Kā tava lūpa notrīc no pieskārieniem vai arī, kad kāds puisis tev tikai pietuvojas nedaudz tuvāk, nekā tev ierasts.- Viņa roka noslīdēja līdz manam viduklim. Sajutu saspridzinājumu. -Kā tu sarausties, kad tavam ķermenim pieskaras.-
-Am...- Neko nepaspēju pateikt.
-Kā tavas acis mirdz.- Viņš ierunājās. Atgriezos realitātē. Novācu viņa rokas prom no manis.
-Tu par mani neko nezini, Damian.-
-Bet vai tad man nebija taisnība?- Viņš pasmīnēja un iesmējās. Viņš par mani ņirgājas?
-Ej ieskrieties!- Pagriezos un devos uz māju pusi.
Sveikiņi! Jā, tā es. Sen neko neesmu rakstījusi, bet šodien uznāca maza iedvesma. Centīšos tagad kaut vienu daļu nedēļā ielikt.
To varētu saukt par mazu atgriešanos?
Jūsu domas par daļu? Kā pavadījāt Jauno gadu? :)
Jūs man pietrūkāt.🥺
Okey, es skrienu uz latviešu valodas zoomu.😂
-K.
