Tear you apart /LV/

Prologs

Ar ko lai sāk? Ar liesmām? Vai varbūt ar restēm?

Nekad nebiju domājusi, ka viens notikums tā var mainīt visu tavu atlikušo dzīvi. Vienu brīdi tu priecājies un jūties gandarīts par savu izdarīto darbu (lai cik slikts tas arī nebūtu), taču nākamajā tevi māc sirdsapziņas pārmetumi un vainas apziņa par to, ko tu esi izdarījis. Dzīve tev liek glabāt noslēpumu. Tā jau tas šķiet mazs un niecīgs. Tomēr tā vien gribas palaist mēli ārā no zobiem un kādam izstāstīt, kas tev aiz ādas. Tas tev grauž iekšpusi, lēnām tevi apēd, līdz iekšēji jau esi miris.

Tomēr tu to nevari teikt. Tu nevari kādam to pateikt, jo, ja tu pateiksi... Beigas būs visam. Tu to esi izdarījis un tev ar vainas apziņu ir jānodzīvo visa atlikušā dzīve.

Tā nu es arī to darīju. Dzīvoju. Dzīvoju, apzinoties, ka uz maniem pleciem ir likta tāda nasta. Apzinoties, ka ar mani ir cauri... Jo vairs jau nav kur sprukt.

Ar šausmīgo noslēpumu es nodzīvoju divus gadus, tomēr tad, kā no zila gaisa nokritis, kā Velns, kurš savus soda gadus Ellē beidzot bija izcieties, uzradies uz Zemes , parādījās Viņš. Un Viņš izmanīja manu dzīvi.

Tomēr...

Ja jums būtu iespēja nopelnīt vairākus miljonus, jūs taču to darītu... Vai ne? Jūs nedomātu ne par ko citu, jūs uz brīdi noliktu malā visas raizes un pārdzīvojumus. Prātā jums skanētu tikai nauda... Nauda... Nauda.

***

- Nopietni? Es to caurumu vakar aizbāzu ciet! - Martina dusmīgi piecēlās no savas gultas un piegājusi pie atvilktnes, atvēra to vaļā. Meitene izņēma prāvu plastilīna gabaliņu un pakāpusies uz gultas, pielipināja to pie griestiem.

- Plastilīns nelīdz. Varbūt..., -

- Varbūt nāc palīdzi? Tā ir tava vaina, ka manus griestus rotā melns caurums, - Martina nikni uzrēja Nikijam. Abi bija mani labākie draugi. Viņiem nebija ne vainas, tomēr reizēm viņi strīdējās kā precēts pāris.

- Varbūt beidzot aizverieties un ļaujiet man runāt? - es nobolīju acis. Nikijs un Martina apklusa. Ērtāk iekārtojos gultā un noklepojos.

- Martina, tava māsa ir mājās? - es pajautāju. Mūsu sarunu nevienam nevajag dzirdēt.

- Nē, viņa vēl ir skolā. A kas? -

- Es uzzināju, ka Lorenzo mājās ir desmit miljoni dolāru. Es iedomājos..., -

- Nē, ne par ko, -

- Tu apsolīji, ka vairs tā nedarīsi, - Nikijs uzmeta man vienu no saviem "mom" skatieniem.

- Bet tā ir liela nauda! Padomājiet paši! Mēs būsim bagāti! Mēs ieiesim vēsturē! Mēs būsim kā... Kā zelta trio, kā Harijs, Rons un Hermione! - es iesaucos. Martina klusi iesmējās. Kā arī, tā būtu lieliska iespēja atriebties Lorenzo. Viņš mani terorizēja kopš septītās klases. Iemesls? To pat zinātnieki nav atklājuši. Pateicoties viņam, klīda baumas, ka man ir superspējas, un es nogalināju savu mammu ar acu skatienu vien. Tehniski, mana mamma nebija mirusi. Nākamajā dienā pēc manas piedzimšnas, mamma aizgāja, pametot mani slimnīcā. Tētis viņu centās sameklēt, viņš darīja visu, lai mammu atrastu, tomēr nekā. Vīrietis uzskatīja, ka tā bija mana vaina, ka mamma aizgāja. Ja manis nebūtu, nekas tāds nebūtu noticis... Bet... Nekādu superspēju man jau nebija.

Pasaulē tā vienkārši notiek. Ir viens cilvēks, kurš vienkārši ir radīts, lai izbojātu tavu dzīvi.

- Mēs nepiedalamies, - abi reizē teica. Viņi nepiedalās. Viņi... Nepiedalās.