My Life

Vēlreiz tiekamies...

"Nē!" Sintija pabļāva pretī.
Kad Aleksis gāja garām manām durvīm, es uzsaucu viņam.
"Vai šo tu meklē?" Jautāju glāstot kaķeni.
"Vispār jā! Pērle, šurp!" Viņš viņu pasauca un viņa aizbēga pie viņa. Viņš paņēma viņu rokās un aizvēris manas durvis, devās prom. Ka par nejauku cilvēku! Es paņēmu telfonu jo man zvanija Agnete. Es apsēdos pie loga un skatīdamās tumšajās debesīs klausijos ko māsa teiks. Diemžēl, viņa laimīga nebija.
"Kim, tev jābrauc mājās! Tētis šusmīgi dusmīgs ka tu aizbēgi!"
"Nekas. Lai padusmojas. Padusmosies un nomierināsies. Ko tu dari?"
"Mēs ar mammu skatīsimies seriālu."
"Skaidrs."
"Es ļoti skumstu pēc tevis."
"Es pēc tevis arī Agnete, bet diemžēl man bija jāaizbēg."
"Tu varēji ar tēti vienkārši parunāt."
"Tu zini tēti... viņš nekad nemaina savus uzskatus."
"Es saprotu. Es ļoti ceru ka tu atgriezīsies mājās"
"Apsolu!" Es teicu un man acīs sariesās asaras. Viņa nolika klausuli.
Es noslauciju asaras un nobijos no Alekša balss.
"Ar ko tu runāji?" Viņš jautāja.
"Kāda tev daļa?" Es šņukstot atbildēju un centos neparādīt savu seju.
"Pagaidi, tu raudi?" Viņš šokā teica.
"Paklausies! Mēs norunājām, ka es nemaisos tavā dzīvē un tu nemaisies manā. Šis ir mans privātais lauciņš par kuru tev neko nestāstīšu." Es teicu.
Ielīdu gultā un pagriezusi pret viņu muguru mēģināju atturēt asaras.
"Es tikai pajautāju." Viņš teica un aizgāja.
Nākošajā rītā man bija jāierodas studijā lai iepazītos ar savu partneri, un lai uzsāktu pirmo stundu pie horeogrāfa. Es ienācu zālē un piegāju pie horeogrāfes.
"Sveika Kimberlij. Tātad, tavs partneris tūlīt atnāks. Pirmās konkursa daļas uzdevums ir romantika modernajā stilā."
"Pagaidiet...PartnerIS?" Es pārjautāju.
"Nu ja! Lūk viņš nāk!" Viņa teica un zālē ienāca puisis.
Es pagriezos pret viņu.
"Viņš?!" Es teicu norādot uz Alekša.
"Kimberlij?! ko tu te dari?" Viņš apstājās.
"Jauki, jūs viens otru jau pazīstat?" Horeogrāfe teica.
Un tad es sapratu ka man ar viņu būs jādejo romantiska deja. Perfekti. Mēs trijatā apsēdāmies uz zemes.
"Mani sauc Natālija, bet varat saukt mani par Natašu. Es jums mācīšu dejot."
"Mani sauc Kimberlija. Ar dejām nodarbojos jau 7 gadus." Teicu.
"Mani sauc Aleksis, un ar dejām nodarbojos 10 gadus." Aleksis teica.
"Jauki, jums abiem ir 19 gadi ja?"
"Man jā." Teicu pieceļoties kājās.
"Man arī." Piecēlās Aleksis un ar smīnu sejā paskatijās uz manis.
Visu dienu es klusēju un īpaši nerunāju. Mēs apguvām parastas deju kustības, jeb atkārtojām. Viss bija vienkārši. Bija jau vēls un ārā bija tumšs. Es izgāju ārā no studijas. Aiz manis skrēja Aleksis.
"Hey! Hey pagaidi!"
"Ko tev vajag?" Es jautāju un sāku iet uz Sintijas mājas pusi.
"Es nezināju ka tu dejo..." viņš mani apstādinājis teica.
"Tu par mani nezini neko. Liela atšķirība ne?" Atcirtu pretī.
"Klausies..."
"Kas?!" Es dusmīga jautāju.
"Piedod ka toreiz uzskrēju tev virsū.."
"Un..." es sakrustoju rokas.
"Un nosaucu tevi par bezacainu."
"Labi, piedodu. Vēl kas?" Jautāju viņam lēnām sākot iet.
-----------------------------
Bildē Aleksis 😊