My Life

Es to aizdedzu...

Iegāju savā istabā. Aleksis ar Agneti sēdēja gultā un kutināja viens otru.
"Pietiek.." es noskumusi viņus pārtraucu.
"Kas noticis?" Agnete jautāja.
"Vecāki. Es domāju ka pēc trīs dienām viņiem jāizvācas no šīs mājas."
"Kim, tas nav pārāk ļauni?" Aleksis vaicāja.
"Aleksi, tu saproti ko viņi man nodarija? Mana dzīve stāv uz vietas! Un tas viss dēļ viņiem." Biju šausmīgi dusmīga.
Es paskatijos uz Agneti. Viņa saprata ka viņai tas nav jāklausās un aizgāja gulēt. Es apsēdos uz gultas malas un Aleksis mani apskāva no aizmugures.
"Ko tu domā darīt?" Viņš jautāja.
"Nezinu.." es teicu.

Es izdzirdēju zvanu. Pacēlu klausuli.
"Kimberlija?" Izdzirdēju Daces balsi.
"Jā.." es uzklausiju.
"Rīt uz darbu nav jāierodas. Kafejnīcu slēdz uz nedēļu dēļ remontdarbiem uz ielas."
"Liels paldies ka pateici" es pateicos un noliku klausuli.

*No rīta*
Pamodos. Uzvilku čības un nogājusi lejā ieraudziju mammu runājam ar Aleksi.
"Labrīt!" Es piegāju pie Alekša un iedevu viņam buču. Mamma uz manis noskatijās smaidot. Es uzliku vārīties ūdeni un uztaisiju kafiju.
"Saulīt, es gribēju ar tevi parunāt." Mamma teica.
"Ne tagad labi? Un lūdzu nebojā man rītu." Es teicu un apsēdos pie televizora.
"Kimberlij, lūdzu!" Mamma skatijās uz manis. Izslēdzu televizoru nopūtusies. Mamma apsēdās uz dīvāna un es skatijos iekšā krūzē. Skatijos uz tumšo kafiju.
"Kimberlij, mēs ar tēvu nolēmām šovakar pārvākties uz jaunu māju. Mēs netraucēsim tev ar Aleksi, ja vien apsoli ka ļausi tevi apciemot, un piedosi mums." Mamma skatijās uz manis ar asarām acīs. Es noliku krūzi uz galda.
"Bet protams... piedod ka dusmojos uz tevis!" Es apskāvu mammu.

Vakarā atvadijos no vecākiem. Agnete palikšot pie mums vēl nedēļu.
Nedaudz vēlāk es izgāju ārā pastaigāties. Es iegāju veikalā un nopirku mazo kolas bundžiņu. Es nopirku cigarešu paciņu un izdariju savu lielāko dzīves kļūdu.
Es ieliku cigareti zobos un aizdedzināju to.
Man acīs sariesās asaras.
Es pati sevi mociju dēļ savas kļūdas.
Dēļ tā ka sāku pīpēt.

Naktī vēlu pārnācu mājās. Aleksis sēdēja dīvānā.
"Kur tu biji?" Viņš jautāja.
"Pastaigājos." Es atbildēju nedaudz satraukusies.
"Kaut kas noticis?" Aleksis izslēdza televizoru.
"Nekas!" Es ātri atbildēju.
"Kimberlij, nemelo! Saki kas noticis!"
"Piedod! Lūdzu piedod man! Es zinu ka tā nebija pareizi! Es zinu.. lū..lūdzu piedod..."
Es izplūdu asarās un viņš piegāja pie manis un apskāva mani.
"Ko tu izdariji? Kimberlij!"
"Es to aizdedzu!" Es saķēru savu galvu krītot panikā.
"Tu..t..ko?! Aizdedzi? TU PĪPĒJI?" Aleksis bija šokā. Viņš bija nedaudz dusmīgs, bet acīs viņam bija asaras. Viņš staigāja turpu šurpu saķēris galvu. Es nošļūku gar zemi.