My Life

Gan jau...

"Labi. Cik daudz laika tev vajag lai man uzticētos?" Viņš pavisam nopietns jautāja.
"Nevajag laiku. Es nekad neuzticos cilvēkiem. Vienīgā kurai es uzticējos ir mana māsa, bet arī viņa tagad dusmojas uz manis." Es teicu.
"Zini... tu nemaz neesi tik noslēpumaina kā citi saka." Viņš piecēlās kājās. "Un tev piestāv mans džemperis." Viņš uzsmaidija un gāja prom. Es uzliku uz sejas vieglu smaidu un skatijos tālumā. Mājās atgriezos tikai sešos no rīta, kad Sintija taisijās uz darbu. Es ienācu iekšā un Sintija paskatijās uz manu pusi.
"Kur tu biji? Es domāju ka tu guli"
"Es izvēdināju galvu. Viss kārtībā." Es teicu un gāju aukšā. Iegāju savā istabā un negribēju gulēt. Paņēmu telefonu un nolēmu apciemot ģimeni. Man ļoti pietrūkst māsas.
Kad izkāpu no taxi es gāju uz durvju pusi. Es iegāju iekšā uz dīvāna sēdēja tētis.
"Apsveicu, vari iet no kurienes atbrauci." Tētis uzreiz man teica.
"Kur ir mamma un mana māsa?" Es dusmīga jautāju.
"Neceri, viņas ir tālāk no tevis. Ko tu iedomājies Kimberlij? Zoss tāda. Es tevi nelaidīšu klāt pie māsas tikmēr kamēr neiemācīsies cienīt savu tēvu."
"Nekas! Es uzrakstīšu māsai un viņa pateiks kur viņa ir!" Es dusmīga teicu.
"Esi pārliecināta?" Viņš no kabatas izvilka māsas telefonu. Es biju šokā. Es skrēju raudādama ārā. Es aizbraucu atpakaļ uz Sintijas mājām un ieskrēju iekšā. Es ieskrēju savā istabā un aizslēdzu durvis. Es atvēru logu. Es skatijos tālumā. Es nezinu kas man uznāca bet likās ka gaiss mani velk ārā. Es uzkāpu uz palodzes un brīdi padomāju. Es izdzirdēju kā Aleksis klauvē pie durvīm.
"Kimberlij, viss kārtībā?"
"Bez manis visiem būs labāk." Es atteicu un viņš pieprasija lai es atveru durvis. Viņš sāka dauzīties pie durvīm. Es pacēlu manu drebošo kāju un uzkāpu uz loga malas. Es paskatijos lejā. Tur bija bruģa taciņa. Kad es gribēju lekt, Aleksis izlauza durvis, un ieraudzijis mani, viņš paķēra manu roku un strauji pierāva mani pie zemes. Man šausmīgi bira asaras.
"Kapēc tu man neļauj aiziet? Es nevienam neesmu vajadzīga! Laid mani!" Es bļāvu.
Viņš mani apķēra. "Kušs...nomierinies!" Viņš teica. Pēc mirkļa viņš mani aizveda uz savu istabu. Es biju apgūlusies viņa gultā zem segas un šausmīgi raudāju. Viņš sēdēja man aiz muguras krēslā.
"Kapēc tu taisiji pašnāvību?" Viņš noraizējies jautāja.
"Nevajag..." es teicu.
"Es gribu zināt!" Viņš teica. Es klusēju.
"Kimberlij!" Viņš teica.
"Nu beidz!" Es teicu, un sākot raudāt izgāju no istabas ārā. Es nogāju uz pirmo stāvu un apsēdos uz zemes pie kamīna. Es skatijos uz savu drebošo roku. Es jutu ka Aleksis mani vēro aiz muguras. Es nolēmu nedaudz atklāties.
"Es šodien biju aizbraukusi līdz vecākiem. Tētis ir aizvedis manu mammu un māsu...es pat nezinu kur! Un viņš teica ka es viņas nesatikšu tikmēr kamēr... es nesākšu 'cienīt' tēvu. " es ik pēc mirkļa noslauciju asaru.
"Piedod.. es vienkārši neuzskatu ka tu esi pelnijusi nomirt pašas gribā..." viņš teica. Es pagriezos pret viņu. Es piecēlos kājās un pieejot pie viņa, es viņu apskāvu. Jā! Es, pati viņu apskāvu, bet tas neko nenozīmē.
"Tev jāizguļas." Viņš teica.

*Nākošais rīts*
Es pamodos un izgājusi no istabas noskatijos uz Alekša istabas durvīm. Nolēmu viņu netraucēt un gāju lejā. Es esmu izdarijusi milzīgu kļūdu un mamma uz manis noteikti dusmotos. Es nolēmu palūgt Aleksim lai nestāsta ka vakar mēģināju uztaisīt pašnāvību. Mājās viņa nebija. Izņēmu no ledusskapja vīna pudeli un skatoties uz mammas numuru sāka birt asaras. Apsēdos dīvānā. Nolēmu pazvanīt.
"Mammu?" Es jautāju kad kāds pacēla klausuli.
"Kad sāksi mani cienīt?" Es izdzirdēju tēti.
Noliku klausuli un sāku dzert vīnu. Pēc pusstundas es biju nedaudz iedzērusi. Es gulēju dīvānā un raudāju. Pa durvīm ienāca Sintija.
"Kimberlij?" Viņa noraizējusies palīdzēja man piecelties. Mēs ar viņu sākām runāt. Viņa gribēja uzzināt kapēc esmu dzērusi, bet pa durvīm ienāca Aleksis.
"Kas te notiek?" Viņš jautāja.
"Es mēģinu uzzināt kapēc Kimberlija ir dzērusi."
"Ak..." viņš nopūtās. Viņš pienāca pie manis un piecēlis mani kājās veda uz manu istabu.
"Ko tu dari?!" Sintija jautāja.
"Viņai ir jāizguļas...Atkal. Vakar viņa taisija pašnāvību." Viņš pateica un mēs kāpām aukšā. Es iekritu savā gultā un sāku raudāt.
"Man vajag satikt māsu...." es teicu.
"Kimberlij, mums rīt jābūt studijā. Kadēļ tu dzēri?"
"Aleksi, tu nesaproti...? Es nedejošu! Man vajag satikt māsu!"
"Kimberlij beidz!"
"Nē Aleksi. Izsauc taxi. Es braukšu mājās." Es teicu.
"Ki.." viņš teica bet es viņu pārtraucu.
"Tagad!" Es pavēlēju.
Pēc mirkļa es mēs kāpām lejā pa kāpnēm. Viņš iesēdināja mani mašīnā un pats sēdās man blakus pie stūres. Kad bijām pusceļā es ierunājos.
"Kima. Visi mani sauc par Kimu nevis Kimberliju." Es teicu.
"Tu taču atgriezīsies vai ne?" Viņš jautāja.
"Tas nav svarīgi. Es aizbraukšu paņemšu mantas un braukšu atpakaļ uz mājām."
"Es domāju ka tu esi meitene, kas nepadodas... savus sapņus realizē." Viņš paskatijās uz manis. Es pagriezu galvu pret logu.
"Zini... savu mīļoto cilvēku dēļ esmu gatava uz visu!" Es atteicu.
"Un manis dēļ?" Viņš paprasija.
"Kādā ziņā?" Es jautāju skatoties uz viņu.
"Ai. Nekas! Aizmirsti.."
"Es sev apsolijos tevī neiemīlēties Aleksi." Es smējos.
"Labi labi." Viņš smīnēja. "Gan jau..." viņš noteica un nolēmu klusēt.