My Life

Aizbēgt no visa...

Es ieskrēju savā istabā un no gultas apakšas izvilku savus divus koferus. Vienā es sametu drēbes. Atvēru otru koferi un istabā ienāca Agnete. Viņa ieraudzija koferus un mēģināja mani apturēt nostājoties man priekšā.
"Ko tu dari?! Mās! Nevajag! Lūdzu! Nepamet mani!"
"Es tevi nekad nepamestu!" Es apskāvu māsu. "Es nekad tevi nepamestu un netaisos pamest, bet man vajag aizbraukt un padzīvot kaut kur citur tikmēr kamēr uzvarēšu šo konkursu." Es mēģināju viņai paskaidrot
"Lūdzu nevajag! Es negribu lai tu brauc prom!" Viņa sāka raudāt mani apķerot.
"Hey! Paklausies, paskaties uz manis. Es tevi mīlu, un nekad nepametīšu, dzirdi? Nekad! Bet lai es īstenotu savu sapni, man ir jāaizbēg uz kādu laiciņu. Labi?"
"Nav labi! Es negribu tu lai kaut kur brauc!"
"Es atgriezīšos!"
"Apsoli?" Viņa paskatijās uz manu noraudāto seju.
"Apsolu! Es katru brīvu mirklīti tev uzzvanīšu!"
"Es tiešām ceru!" Viņa mani atlaida.
"Hey, pasmaidi!" Es teicu.
Es izdzirdēju mammu stāvam pie manām durvīm.
"Tātad tas ir tavs plāns..." viņa teica skatoties uz manis.
"Mammu, saproti mani.." es gribēju turpināt bet mamma mani pārtrauca.
"Es saprotu, tadēļ ļauj man tev pārskaitīt katru nedēļu naudu uz tava konta..."
"Mammu, tu pārāk daudz rūpējies par mani!" Es apskāvu viņu.
"Es nekad nevaru pārāk daudz rūpēties par tevi. Es sarunāju ar manu draudzeni Sintiju ka tu padzīvosies pie viņas kamēr tev nav sācies tas konkurss. Viņa dzīvo netālu no tās studijas." Viņa teica.
"Paldies mammu!" Es teicu un apskāvu viņu ļoti cieši.
Otrā koferī ieliku savu laptop, austiņas, lādētājus, bildi ar manu māsu, un grāmatas, kurās apmāca deju kustības. Kamēr mamma novērsa tēta uzmanību, es izgāju ārā no mājas un iesēdos taxi, un braucu pie manas mammas draudzenes Sintijas.
"Es atvainojos, jaunkundz! Esam klāt!" Taxi šoferis mani pamodināja.
"Ah, liels paldies! Cik jāmaksā?" Jautāju.
"Jūsu mamma jau samaksāja." Viņš teica.
Es uzsmaidiju un aiztaisiju mašīnas durvis. Es attaisiju mājas vārtus vaļā, un manā priekšā stāvēja liela balta māja ar diviem stāviem. Ļoti līdzīga mūsu mājai. Es pieklauvēju pie durvīm. Durvis atvēra ļoti jauka sieviete, un cik saprotu tā bija mammas draudzene.
"Tu laikam esi Kimberlija?" Viņa uzsmaidija.
"Jā, sveiki. Jūs droši varat saukt mani par Kimu."
"Kima...labi! Nāc iekšā. Parādīšu tavu istabu.."
Mēs izstaigājām māju. Beigās nokļuvām pie istabas kur es apmetīšos.
"Iekārtojies un tad nāc lejā uz vakariņām." Viņa uzsmaidija un teica.
Sakārtoju drēbes skapī un gāju lejā, apskatot gleznas kas piekārtas pie sienas. Ieraudziju Sintiju gatavojam ēst.
"Droši sēdies pie galda! Tūlīt būs gatavs. Jūties kā mājās." Viņa teica.
Es apsēdos un mēs ar Sintiju sākām pusdienot. Sintija bija pagatavojusi kartupeļus ar vistu un salātiem. Viss izskatijās un smaržoja ļoti labi, bet es ieturu diētu tādēļ uzliku tikai salātus. Sintija to saprot un viņai nav iebildumu... ka tik esmu paēdusi. Vēlāk abas ar Sintiju uzgājām uz manu istabu un es pastāstiju nedaudz par sevi, līdz izdzirdēju kādu ienākam mājā.
"Kas tur ir?" Es jautāju Sintijai, stāvot pie loga.
"Nesatraucies. Tas noteikti ir Aleksis. Mans dēls." Viņa teica un pasauca viņu uz manu istabu. Un jūs neticēsies kas ienāca istabā...jā! Tas bija tas puisis kurš ietriecās manī kad devos uz studiju. Mēs abi paskatijāmies viens uz otru.
"Aleksi, iepazīsties! Šī ir Kimberlija. Un šis ir mans dēls Aleksis. Es atstāšu jūs divatā, lai iepazītos." Viņa teica un atstāja mūs abus manā istabā.
"Tu?!" Es jautāju skatoties uz viņu.
"Zini, man ir arī vārds! Ko tu te dari vispār?"
"Nesatraucies, es te dzīvoju!" Teicu pavelkot viņu uz zoba.
"Kā tad." Viņš iesmējās un izbrauca ar roku caur saviem matiem.
"Klausies. Pieņemsim ka mēs viens otru vienkārši neredzam. Es neteaucēšu tev, tu netraucē man." Teicu viņam.
"Ko tu te dari?!" Viņš vēlreiz pajautāja.
"Es te dzīvošu kādu laiciņu." Teicu.
"Mhm.." viņš teica un izgāja no istabas.
Caur durvju spraugu manā istabā iegāja skaista kaķenīte. Viņa ieleca manā gultā. Es piegāju tuvāk un sāku viņu glāstīt. Viņai ļoti patika. Es apsēdos gultā un sakrustoju kājas. Es paņēmu viņu klēpī un sāku viņu glāstīt. Pēc mirkļs manas istabas durvīm garām nogāja Aleksis.
"Maaam! Neesi redzējusi Pērli?" Viņš bļāva lai Sintija viņu var dzirdēt.
"Nē!" Sintija pabļāva pretī.
---------------------
Bildē Kaķenīte, Pērle 😻😍