My Life

Maybe some day...

Kad ieradāmies, es izrādiju Aleksim māju un iedevu Aleksim mājas atslēgas. Iekārtoju viņu manu vecāku vecajā istabā. Sakārtoju istabu un nolēmu uziet uz bēniņiem, lai pameklētu lampiņas ko pielikt pie sienas. Es uznācu uz bēniņien un ieraudziju manas mammas klavieres. Es paskatijos uz savām plaukstām un atcerējos mammas uzrakstīto dziesmu. Kad biju maza, viņa man to vakaros spēlēja. Es apsēdos pie klavierēm un uzliku savus pirkstus uz dažiem taustiņiem. Es neizturēju, un sāku dziedāt mammas dziesmu.

"If i die young,
Bury me in satin,
Lay me down
On a bed of roses..."

Es dziedāju un sāku spēlēt klavieres.

R"Sink me in the river,
At dawn,
Send me away
With the words of a love song..."

Es lēnām nobeidzu un aizvērusi klavieru vāku, uz klavierēm notecēja divas asaras. Ātri tās noslauciju un cēlos kājās. Atradu meklētās lampiņas un aizgāju uz savu istabu. Iemetu lampiņas gultā, un nokāpu lejā uz pirmo stāvu, viesistabu. Aleksis sēdēja savā laptop.
"Ko dari?" Es jautāju.
"Rakstu vēstuli, ka mēs nepiedalīsimies konkursā." Viņš teica.
"Skaidrs. Es gribēju tev pajautāt, vai nevarēsi vakarā palīdzēt no bēniņiem nonest klavieres uz manu istabu?"
"Jā protams. Tu spēlē klavieres?"
"Nē..." es noteicu nedaudz samelojot. Vakarā kad klavieres atradās manā istabā...es sēdēju savā laptop un skatijos mīlīgas dekorācijas. Es nodomāju ka Aleksis guļ tādēļ sameklēju dažu dziesmu notis savā datorā un apsēdos pie klavierēm. Sāku dziedāt līdzi (video).
Pabeidzu ar nelielām asarām acīs. Piecēlusies kājās es ieraudziju Aleksi pie manām durvīm. Es skatijos uz viņa smaidu ar nopietnu seju.
"Tātad...klavieres tu nespēlē un dziedāt tu nedziedi ja?" Viņš iesmējās. Es nenoturējos un sāku smieties. Iekritu gultā un saķērusi galvu smejoties bļāvu.
"AAAAA...NU KAPĒC TEV BIJA JĀDZIRD???" Es smējos.
"Beidz. Tas bija fantastiski!" Viņš teica un apgūlās manā gultā. Nedaudz pabīdijos no viņa tālāk un klusējām.
"Ir pagājusi nedēļa... viņi joprojām nav zvanijuši.." es teicu domājot par mammu.
"Nesatraucies. Viņām viss ir kārtībā."
"Jā.. bet es nespēju noticēt, ka tētis ko tādu ir spējīgs man nodarīt." Es pagriezos ar muguru pret Aleksi jo negribēju parādīt ka raudu.
"Zini, es ticu ka tava mamma un māsa būs gudras un atgriezīsies. Un tev nav jāgriežas prom no manis kad raudi." Viņš iesmējās.
"Es negribu parādīt ka esmu vāja." Es paskaidroju.
"Bet es zinu ka neesi." Viņš pateica un piecēlās no gultas.
Es izdzirdēju ka man zvana telefons. Metos tam klāt un paskatijos uz Alekša.
"Māsa..."
"Atbildi!"
"Hallo?"
"Kim... lūdzu..atbrauc pakaļ.. esmu parkā..." es ātri metos uz garāžu kur stāvēja manas mammas bmw 525d. Aleksis devās man pakaļ. Mēs piebraucām pie parka un es ieraudziju Agneti. Viņa stāvēja zem vienīgās laternas. Viena... es pieskrēju viņai klāt un metos viņu apķert. Es sāku raudāt. Man aiz muguras lēnām pie mums nāca Aleksis.
"Ak Dievs... Agnete.. Piedod! Lūdzu piedod!" Es metos uz ceļiem viņu apķert. Aleksis piegāja pie mums.
"Nesalsim. Ejam uz mašīnu. Braucam mājās.." es viņu paklausiju un nesu Agneti rokās. Iesēdāmies mašīnā un braucām mājās. Pa ceļam Agnete aizmiga un Aleksis viņu aiznesa uz viņas istabu. Es apsēdos blakus uz krēsla..