My Life

Debīliķis...

"Labi piedodu. Vēl kas?" Es jautāju, lēnām ejot uz priekšu.
"Nē..." viņš teica ejot man pakaļ.
"Tev tiešām darīt nav ko?"
"Par ko tu runā?"
"Tu vari iet jebkur! PILNĪGI JEBKUR! Bet tu seko man."
"Varbūt es negribu iet nekur citur, bet pakaitināt tevi?" Viņš teica uz ielika rokas kabatās.
"Aah... atkasies." Es teicu un sāku iet ātrā tempā. Viņš toties negāja tik ātri kā es. Viņš speciāli domāja ka es viņu gaidīšu. Ātri nogriezos uz citas ielas un aizgāju līdz pludmalei. Mana mīļākā vieta visā LA. Parasti ap tumsu tur nebija cilvēku. Varēja dzirdēt tikai jūru šalkas. Es apsēdos aukstajās smiltīs un pazvaniju māsai.
"Čau Agnete!"
"Mās...lūdzu atgriezies!" Viņa raudam teica.
"Agnete, kas notika?! Saki!" Es uztraukusies teicu.
"Tētis.. viņš neļauj pilnīgi neko... viņš bļauj uz manis un nepārtraukti dusmojas. Es nezinu vai es šo izturēšu. Lūdzu atgriezies!"
"Agnete lūdzu beidz! Tu zini cik man šis konkurss ir svarīgs!"
"Tu teici ka mani mīli!" Viņa palika dusmīga.
"Es savu sacīto neesmu mainijusi."
"Neizskatās." Viņa dusmīgi raudot pateica un nometa klausuli.
Man acīs saskrēja asaras. Es uzliku savus elkoņus uz ceļgaliem, un saņemot seju sāku klusām raudāt. Es nespēju noticēt. Mana māsa netic, ka es viņu mīlu.
"Ar ko tu runāji?" Es izdzirdēju balsi no aizmugures.
"Kāda tev daļa?!" Es pusbalsī uzbļāvu uz Alekša un piecēlusies gāju pa pludmales malu.
"Kimberlij, tu raudi?" Viņš pieskrējis man priekšā ieraudzija manu noraudāto seju.
"Paklausies! Aleksi, es nezinu ko tu no sevis iedomājies! Es saprotu ka man būs jādzīvo ar tevi UN jādejo ar tevi, bet tu man pagaidām neesi nekas! Un ja tu ceri ka es tevī iemīlēšos tad aizmirsti, tas nenotiks!"
"Wow wow...lēnāk! Es vienkārši mēģinu salabt ar tevi."
Es apsēdos smiltīs un saķēru galvu. Pār maniem vaigiem tecēja asaras.
"Nu labi piedod.." viņš teica pakasot galvu.
"Nē..tu piedod! Es uzvedos kā bērns." Es teicu ik pēc mirkļa iešņukstoties.
Viņš apsēdās man blakus.
"Es runāju ar māsu. Es apsoliju ka viņu nepametīšu. Es aizbēgu no mājām tēvam nezinot, un tagad mājās tēvs māsai ierobežo visu. Viņa domā ka es viņu nemīlu, un lūdz lai es atgrieztos mājās." Es teicu paskatoties uz mēnesi.
"Nekas. Mēs uzvarēsim konkursā un tu atgriezīsies."
"Nē.." es atcirtu.
"Kas nē?" Viņš jautāja.
"Mēs neuzvarēsim. Es iegāzīšu mūs abus jau pirmajā dejā."
"Kadēļ tu tā domā?" Viņš paskatijās uz manis.
"Es nekad neesmu dejojusi ar partneri. Kur nu vēl romantiku modernajā stilā. Kaut kāds absurds." Es noliecu galvu.
"Nāc!" Viņš piecēlās, atstājis džemperi smiltīs, un padeva man roku. Es piecēlos un viņš saņēma manu vidukli.
"Ko tu dari?!" Es noņēmu viņa roku no mana ķermeņa.
"Iemācīšu tevi dejot ar partneri.." viņš pasmaidija.
"Tu domā ka esmu akla? Katrā filmā, katrā romantiskā grāmatā ir šī te aina. Kad puisis māca meiteni dejot. Un katras dejas beigās ir skūpsts. Es neesmu stulba. Uz tādām muļķībām neuzķeros." Es sakrustoju rokas un paskatijos uz viņu.
"Ja tu nenāksi ar mani TIKAI padejot es tevi iemetīšu ūdenī."
"Pff...come on! Nopietni? Tu man draudi?"
"Ak tā ja?"
"Jā!"
Viņš sagrāba manu ķermeni un pāri plecam iemeta mani ūdenī. Bet es nekritu viena. Viņa kāja paslīdēja un viņš iekrita ūdenī līdzās man. Ūdens bija šausmīgi auksts.
"TU ESI DEBĪLS?!" Es izlīdu no ūdens.
"Tu man neticēji! Neesi vienīgā kura tagad ir slapja."