My Life

Skaties kur ej!

Izkāpu no autobusa. Kad nokļuvu viesnīcā, man iedeva atslēgu un es devos uz savu
83. numuriņu. Man pazvanija tētis.
"Čau Meitiņ, kur esi?" Viņš jautāja.
"Mamma nestāstija?"
"Nē.. kur tu esi?"
"Tēt, manis nebūš mājās."
"Tu beidzot atradi sev māju?"
"Nē, es esmu viesnīcā. Rīt pārbaudīs manas spējas dejot, konkursā."
"KIMBERLIJA KELBIJA, TŪLĪT PAT KUSTINI SAVAS KĀJAS UZ MĀJĀM! NEBŪS NEKĀDU KONKURSU! VISS!" Viņš nolika telefonu.
Es biju sagrauta. Es nezināju ko darīt. Varbūt atgriezties mājās? Nē! Es to negrasos darīt. Esmu tik tuvu savam sapnim, tādēļ netaisos padoties. Es novilku džemperi un uzvilku pidžammu. Balta maiciņa ar viegliem auduma šortiem. Es ielīdu gultā un pēc neilga mirkļa aizmigu. No rīta saklāju gultu un saģērbos. Uzvilku croptopu un elastīgus melnus legingus. Sataisiju matus copē un ar taxi devos uz studiju. Samaksājusi par taxi es devos uz studijas durvju pusi bet es netīšām ietriecos kādā puisī.
"Nu taču skaties kur ej! Kas tev acu nav?" Viņš dusmīgs noteica un aizgāja.
Es neņēmu vērā un gāju iekšā studijā.
"Labdien! Uzvārds lūdzu?"
"Kelbija."
"Aha...jūsu kārta būs pēc 15 min. Pagaidām apsēdieties uzgaidāmajā telpā lūk tur!" Viņa teica un parādija uz telpas pusi. Pakratiju galvu un gāju iekšā uzgaidāmajā telpā, bet nebija kur apsēsties jo bija ļoti daudz cilvēku. Pastāvēju kājās līdz mirklim kad pienāca mana kārta. Es iegāju studijas zālē un man priekšā atradās vieta kur dejot un galds ar 3 cilvēkiem žūrijas vietā. Es nodejoju savu lēno deju.
"Wow, Kelbijas jaunkundze. Jums ir īsts talants. Jūs tiekat konkursā! Apsveicu!" Teica kāda jauka sieviete kura sēdēja žūrijas vidū.
"Tātad, mums ir 20 dalībnieki, kurus sadalīsim pāros un iedosim dejas nosaukumu kā arī stilu. Katru nedēļu būs jāuzstājas lielas tautas priekšā kā arī žūrijas priekšā. Katru nedēļu izkritīs viens pāris. Jūs dzīvosat dzīvoklī ar 10 guļamistabām un katram pārim ir atvēlēta viena guļamistaba. 2 reizes nedēļā mēs jūs sūtam pie horeogrāfiem kas palīdzēs jums iestudēt deju. Lai veicas!"
Es izgāju ārā un es gribēju nomirt. Es nekad neesmu bijusi atklāta un droša...un tgad man būs jādejo pārī. Ar citu cilvēku... Aizgāju līdz viesnīcas numuriņam, paņēmu mantas un devos mājās. Man atsūtīšot kad un kur man jābūt, un visu pārējo informāciju uz manu telefonu. Kad biju pie mājām, es ienācu iekšā. Vecāki un māsa sēdēja uz dīvāna. Visi paskatijās uz mani un māsa pieskrēja pie manis klāt, un apskāva mani.
"Nu? Kā gāja?" Mamma jautāja, bet tētis nespēja paskatīties pat uz manu pusi.
"Ai, nu zinat kā bija?" Es bēdīgi teicu.
"ES TIKU KONKURSĀ!" Es laimīga iespiedzos.
"AAAAAA! ES TĀ LEPOJOS AR TEVI!" Mamma pieskrēja pie manis klāt un apakāva mani.
"Jā, jauki! Žēl ka tu netiksi." Tētis smīnot teica. Mamma pagriezās pret viņu.
"Kā netikšu? Ko tas nozīmē?" Jautāju paskatoties uz mammu.
"Neko tas nenozīmē. Tu tiksi." Mamma paskatijās nikni uz tēta.
"Netiks! Šoreiz es to pateicu un pie tā arī šī saruna beigsies!" Tētis ļoti nikns pateica, piecirta kāju pie zemes, un aizgāja uz virtuvi lasīt avīzi.
"Mammu?! Pasaki ka es tikšu!" Es teicu cerot ka mammai vienalga ko tētis saka.
"Piedod. Kad viņš pasaka ka saruna beidzas, tad neko nevar mainīt."
"TAS NAV GODĪGI!" Es dusmīga nometu somu uz zemes.
"Meitiņ, es tevi saprotu, bet.."
"Nē! Jūs nesaprotat! Dejas ir mana dzīve! Jūs nevarat man atņemt to ko es vēlos!" Teicu un ar sarkanu seju un asarām skrēju uz savu istabu.
------------------------
Bildē Kimberlijas istaba 😍