My Life

...

Izgāju ārā un visi taisija kaut kādas sacensības. Es aptinusies pledā apsēdos pie ugunskura.
"Viss kārtībā? Džeisons teica ka tev sāpēja galva.." Aleksis man piesēda blakus.
"Jā, tā arī bija, bet tagad viss ok." Es pateicu un nedaudz sāku sarkt nost.
"Kā tev patīk? Jautri vai ne?" Viņš jautāja skatoties uz pārējiem.
"Tava ģimene ir ļoti jauka...Paldies ka uzaicināji." Pateicu.
"Bet protams." Viņš uzsmaidija un es pasmaidiju pretī.
Nedaudz nodrebinājos un Aleksis uz manis paskatijās.
"Tev auksti?" Viņš jautāja.
"Jā, man laikam būs temperatūra."
"Tad varbūt jābrauc mājās? Tik un tā mums bij ieplānots braukt rīt no rīta."
"Es nezinu... es varu paciest." Es teicu.
"Nē Kim. Ja tu jūties slikti ir jābrauc. Es aiziešu sakrāmēšu gan manas gan tavas mantas. Ej pagaidi mani mašīnā, tur ir silti." Viņš teica un aizskrēja.
Es piegāju klāt pie Sintijas.
"Mēs brauksim mājās. Es nejūtos labi.."
"Jā protams! Uzzvanat rīt no rīta labi?"
"Labi Sintij." Es teicu un gāju uz Alekša mašīnu. Iesēdos mašīnas aizmugurē. Pēc 10min. atnāca Aleksis un Džeisons. Aleksis bija nedaudz iedzēris tādēļ  Džeisons sēdās pie stūres, bet Aleksis apsēdās man blakus aizmugurējos sēdekļos.
"Viss kārtībā?" Viņš jautāja.
"Jā vienkārši, sāp galva." Es atteicu.
Pēc brītiņa saņēmu ziņu no tēta.

"Tātad...
Tava māte piespieda man tev sūtīt katru nedēļu naudu.
Kaut tu beidzot saprastu ko esi izdarijusi dēļ savām dejām."

Es nespēju noticēt. Mans tēvs, kuru mīlēju, spēja uzrakstīt ko tādu. Es vienkārši noliecos pie saviem ceļgaliem un slauciju asaras. Es tiešām tam nespēju noticēt.
"Kim? Kas notika?" Aleksis man jautāja.
"Tev slikti?" Džeisons paskatīdamies spogulī vaicāja.
"Nē. Viss ir...viss ir kārtībā." Es teicu un nobloķēju telefonu.
Aleksis paņēma mani apskāvienā un atspiedies pret logu man čukstēja...
"Ja tev uzrakstija tēvs, tad neklausies viņā. Dzirdi? Viņš tev nav nekas, lai tavos 19 gados tevi komandētu..." viņš teica un pielika savu galvu pie manējās. Es apskāvu viņu un tādejādi sēdēju visu ceļu uz mājām.