My Life

Boss...

"Apsolu.." es pateicu. Aleksis ievilka elpu.
"Braucam mājās..." Aleksis teica..
"Nē!"
"Kim.."
"Nekādu Kim! Tu zini ka es ienīstu savus vecākus, un tikmēr kamēr viņi neaizvāksies no tās mājas, es tur neatgriezīšos!" Es piespiedusies pie virtuves letes teicu..
"Kim. Māja ir tava vai ne?" Aleksis man aizdomīgi jautāja.
"Nu jā...man viņu tākā atdeva." Es pārgriezu acis un klausijos ko viņš atbildēs.
"Sanāk ka tu esi saimniece. Tad to arī pierādi." Aleksis deva ideju.
"Kā tas ir?" Es pajautāju.
Aleksis meklēja īstos vārdus.
"Ko Aleksis ar to grib pateikt ir, ka pieràdi to ka tu esi boss. Dari visu ko vēlies un centies piedod vecākiem. Parādi mājās to ka tu esi galvenā un panāc to ka tevi klausa, bet neaizmirsti ka tā ir tava ģimene nevis kalpi un vergi." Sintija panākusi tuvāk teica.
"Tieši tā. Pierādi to ka.. viņi vairs tevi nevar kontrolēt. Tu esi pilngadīga." Aleksis piebilda. Mēs vēl nedaudz pakonsultējāmies un es piekritu ar vienu noteikumu... Ka viņi nevar mani kontrolēt un likt man kaut ko darīt ja nevēlos. Iekāpu mašīnā un pēc darba, notikumiem un garajām sarunām, atslēdzos. Tieši tā. Es aizmigu un visu ceļu saldi gulēju. Kad bijām apstājušies pie mājas, izkāpām no mašīnas, un pirms mēs devāmies iekšā, es saņēmu Alekša roku. Viņš paskatijās uz manis.
"Tu taču negribēji lai neviens uzzin ka esam kopā...."
"Vienalga. Lai domā ko grib. Mēs tagad ieiesim iekšā turoties rokās, palūgsim Agnetei izrādīt maniem "vecākiem" viesu istabu un paši iesim gulēt." Es atbildēju.
"Kā teiksi.." Aleksis pasmaidija un atvēra durvis. Mēs ienācām iekšā un mamma sēžot dīvānā, pagriezās pret mums. Agnete uzsmaidija, un tāpat arī tētis.
"K..ko tas nozīmē?" Mana mamma drošības pēc smaidīdama vaicāja.
"To arī nozīmē. Agnete, parādi viņiem viesu istabu lūdzu. Pēc tam atnāc pie mums." Es pateicu Agnetei un viņa ķērās pie darba. Mēs ar Aleksi tikmēr novilkām jakas. Es aizgāju uz tualeti, noņēmu make-up un devos uz Alekša istabu. Pa ceļam iegāju pie vecākiem.
"Ja kas, vēl pledi un spilveni ir salikti tajā skapī." Es teicu un griezos prom.
"Kim! Lūdzu!" Mana mamma teica.
"Kas?" Es dusmīga pagriezos.
"Nedusmojies lūdzu!"
"Kā jūs to iedomājaties? Aizbraukt un atstāt mani neizpratnē.. Es sajaucu visu savu dzīvi kājām gaisā.. dēļ jums... Kā es varu nedusmoties?!" Es izmisīga jautāju.
"Kim. Nebij nemaz tik slikti. Tu dabuji māju, darbu, normālu dzīvi. Tev pat ir puisis!"
"Nelien pie viņa. Tev nav nekādas darīšanas manā dzīvē. Vairs nav."
"Kim.." Mana mamma piecēlās un pieskriedama pie manis saķēra manu roku.
"Man rīt ir uz darbu. Arlabunakti" es dusmīga noteicu un izrāvos no mammas rokas.
--------------------------------------
Atvainojos par retajām daļiņām! Mēģinu brīvajā laikā rakstīt.
Ceru ka patika nodaļiņa. 😍

Jūsu Kriskis 😙