My Life

Otrā diena...

"Zini, man arī ir mēle!" Es pasmējos.
"Labi labi. Ejam iekšā!" Aleksis teica un mēs devāmies iekšā.
Paēdām un uzzināju no Santas ka netālu ir staļļi, uz kuriem droši varot iet. Nolēmu aiziet, jo bērnībā vecmammai ļoti patika ka es piedalos zirgu sacensībās. Jā, arī to es māku. Bērnībā mans hobijs bija zirgi, bet tad es ieguvu galvas traumu. Mammai bija bail mani laist pie zirgiem un tā es sāku nodarboties ar dejām.
Es uzgāju augšā uz istabu un paņēmu, uzvilku bikses, maiku ar garām rokām un laiviņas. Gāju lejā, iepriekš pabrīdinot Sintiju, ka iešu uz staļļiem.
*Staļļos*
Es iegāju iekšā staļļos kur ieraudziju 3 cilvēkus. Saimnieci, viņas meitu un zirgu kopēju.
"Labdien, sakiet lūdzu, vai ir iespēja jāt ar zirgiem?" Laipni pajautāju.
"Un kas prasa?" Viņa jautāja.
"Es esmu Sintijas draudzene. Viņas ğimenei netālu ir vasarnīca."
"Tad jau sanāk ka notiek vēl viena ģimenes sanāksme, vai ne? Laipni lūgti Valveru staļļos. Mani sauc Linda. Esmu šo staļļu saimniece."
"Prieks iepazīties!"
"Droši paņemat seglus, un ja vajag pavadoni, tad šī ir mana meita Dārsija. Man nu jāskrien. Jājat cik ilgi gribat, un pilnīgi par velti, jo Sintijas ģimene mums ir daudz palīdzējuši!" Viņa pasmaidija un aizgāja.
Es paņēmu seglus un visvairāk mani piesaistija pelēki balts zirgs vārdā Finlijs. Es vedu zirgu ārā no staļļiem, turot rokā siksnu kura vijās ap zirga kaklu. Man pretī nāca... kas cits kā ne Aleksis. Protams..
"Ko tu te dari?" Es jautāju.
"Mamma pateica ka būsi šeit. Kur ta Dārsija?"
"Nesatraucies, es māku jāt ar zirgu." Es iesmējos.
"Nopietni? Pa kuru laiku tu tik daudz esi iemācijusies."
"Netici?" Es pacēlu vienu uzaci un uzliku smaidu uz sejas.
"Neticu.." viņš smējās.
"Labi, tad izaicinu tevi uz sacensībām. Tepat pa meža taku!"
"Tiešām labs piedāvājums, bet es jāt nemāku."
"Šausmas. Tā kā tāds bērns. Nu ko gaidi? Kāp virsū!" Es teicu un norādiju uz Finliju.
"Ko mēs darīsim?"
"Pierādīšu ka māku jāt."
Es pateicu un pagaidiju kamēr Aleksis nolemj kā uzkāpt zirgā. Pusstundu pamocijās un tad es ar pirmo uzgājienu tiku augšā. Apsēdos viņam virsū un sākām jāt uz ceļa pusi.
*Vakars*
Ar visu Alekša ģimeni un draugiem sēdējām pie ugunskura. Sintija uzlūdza visus spēlēt stafetes un es sēdēju maliņā un sildijos pie ugunskura, jo man bija pavēsi. Pie manis pienāca Sintija.
"Nu? Ko iesāksi?" Viņa jautāja un es sapratu par ko.
"Es nezinu."
"Ko jūs darijāt staļļos?"
"Neko. Pierādiju viņam ka es māku jāt ar zirgu un tad tu pazvaniji un teici ka taisīsim ugunskuru un tā tālāk." Es teicu paskatoties uz Aleksi kurš vadija ķerenes kopā ar savu mazo māsīcu.
"Aiziesi paņemsi no virtuves desiņas? Ledusskapī jābūt diviem iepakojumiem."
"Jā protams,Sintij!" Es teicu un pametusi silto vietu gāju uz viesunamu. Apsēdos pie letes un izņēmu to ārā no kabatas Alekša rakstīto lapiņu. Viesunamā ienāca Džeisons un kā vienmēr, kāds iztraucēja manu vientulību.
"Čau, ko dari?" Viņš jautāja.
"Aa..em.. neko! Vienkārši lasu.." teicu un pārlociju lapiņu uz pusēm.
"Viss kārtībā?"
"Em.. nu nedaudz sāp galva. Es nedaudz atpūtīšos un iešu atpakaļ ārā."
"Varbūt varu kā palīdzēt?"
"Sintija lūdza aiznest desiņas... tas ir vienīgais kā vari man palīdzēt. Es būšu istabā, pasēdēšu datorā kamēr galvas sāpes pāriet."
"Jā, protams!" Viņš teica.
Es uzgāju uz istabu un palīdusi zem segas ieslēdzu mūziku. Es nevarēju noturētie, es tik sen nebiju dejojusi. Es piecēlos kājās un vienkārši nevarēju nedejot. Es apstājos jo man šausmīgi sasāpējās galva. Nedaudz pasēdēju un nolēmu iet atpakaļ lejā, jo galvas sāpes jau bija pierimušas...