My Life

Vakars...

"Em..kas notiek?" Viņš skatītadiem uz manu istabu jautāja.
"Nekas. Sazvani Agneti, saki lai neko nepērk. Aizbrauksat kopā un sapirksat desiņas, saldumus, ko padzerties, un salātus vakaram. Šodien pasēdēsim pie grila ārā." Es pateicu un pieiedama pie durvīm, tās aizvēru. Dzirdēju kā pēc brīža Aleksis sazvana māsu. Es pameklēju dažas dziesmas.

*Vakars*
Agnete un Aleksis jau bija ārā. Es paņēmu ģitāru un devos pie viņiem. Es ienācu mūsu dārzā/pagalmā un apsēdos ar viņiem pie ugunskura.
"Kas notiek?" Aleksis jautāja.
"Tu uzdod pārāk daudz jautājumus." Es nedaudz pasmējos un paņēmu rokās ģitāru. Es sāku dziedāt Taylor Swift-Red...(video)
(Lai būtu forši, ieteiktu visu noklausīties un tad turpināt lasīt ;)...)
Es pabeidzu un nolikusi ģitāru malā skatijos uz viņiem smaidīdama. Nedaudz nosarku jo izskatijās ka Aleksim patīk.
"Es domāju ka tu nekad vairs nespēlēsi.." mana māsa man uzsmaidija.
"Pagaidiet...tātad tu dejo,perfekti dziedi, spēlē klavieres, UN tu spēlē ģitāru?" Aleksis bija šokā. Es aizliku matu šķipsnu aiz matiem un noliecu galvu smaidot.
"Mamma bērnībā bija mūzikas skolas skolotāja. Kad piedzima Agnete viņa aizgāja strādāt par bērnudārza audzinātāju." Es pateicu nosarkusi.
"Es domāju ka ir jāatnes salāti un čipsu pakas." Es teicu ceļoties augšā.
"Es palīdzēšu." Aleksis iesaucās.
"Es pagaidīšu. Pasēdēšu paspēlēšu spēlīti."
Es iegāju virtuvē un izcēlu salātu bļodu, iedodot to Aleksim. Es klusēju, bet tad Aleksis man uzdeva šausmīgu jautājumu.
"Kādēļ tu sarksti kad es uz tevis skatos?"
"Nezinu..." es klusām noteicu.

Okay, jā. Man Aleksis patīk. Es to sapratu tikai tagad.

"Zini... tu tiešām ļoti skaisti dziedi." Viņš teica.
Es paskatijos uz viņu. Es ieskatijos viņa dziļajās tumši zilajās acīs. Viņs skatijās uz mani un smaidija. Viņš pieliecās man tuvāk un noskūpstija mani, bet šoreiz es tam skūpstam atbildēju. Es uzsmaidiju un paņemot čipsu pakas gāju uz pagalma pusi. Mēs apsēdāmies pie ugunskura un Agnete uz mums paskatijās.
"Kur tik ilgi?" Viņa jautāja.
"Aleksis kaut kur bija nobāzis čipsu paku, un mēs nevarējām atrast..." es ātri atteicu.
"Es?" Aleksis man jautāja.
"Jā aleksi... tu!" Es devu viņam mājienu...
"Āaa... jā, jā tā bija." Viņš noteica un varēja redzēt ka viņš nemāk melot.
"Ookaaaay?" Agnete aizdomīgi paskatijās uz manis. Pusē vienos naktī beidzām runāties un Agnete aizgāja gulēt. Aleksis arī. Es sēdēju pie ugunskura ietinusies pledā un skatijos uguns liesmās. Uzslēdzu uz telefona mūziku un sāku vākt nost musurus un tukšās čipsu pakas. Tik ļoti iepatikās klausīties tajā dziesmā, ka sāku virpot apkārt un dejoju. Es griezos riņķī un riktīgi izbaudiju vientulību. Dziesma apstājās un sāka zvanīt telefona signāls.
"Hallo?" Es atbildēju uz nezināmo numuru.
"Čau Peciņ!" Priecīga balss man atbildēja.
"Oh my God! Melānija?" Es atbildēju.
"Jā peciņņņ! Šausmas kā es esmu noilgojusies pēc tavas balss."

Tātad, Melānija ir mana māsīca. Viņa dzīvo Kanādā ar savu puisi tādēļ sen neesam satikušās un parunājušas.

"Es pēc tevis arī Mel! Kā iet?" Es prasiju.
"Iet labi. Pēc nedēļas es ielidoju LA...Varu aizbraukt līdz tevīm un varam parunāt."
"Jā! Lieliski! Es aizsūtīšu savu adresi tev uz šo numuru!"
"Labiņi, tiekamies pēc nedēļas." Viņa teica un nolika telefona klausuli.
Nodzēsu ugunskuru un gāju istabā. Iesēdos dīvānā lai pasēdētu datorā, bet momentā aizmigu, jo biju ļoti nogurusi.