My Life

Nekad nevar dabūt ko grib...

Kad bijām klāt, es paskatijos uz Alekša.
"Zini, man ir bail iet iekšā. Tu nevari mani pagaidīt šeit?" Es jautāju.
"Jā labi." Viņš teica un noslāpēja mašīnu.
"Ja nu kas..." es noteicu un izkāpu no mašīnas.
Es gribēju attaisīt durvis, bet mājās neviena nebija. Es paskatijos zem puķupoda kur parasti vecāki lika atslēgas, ja kaut kur aizbrauc. Es atvēru durvis un ieraudziju uz galda zīmīti.

"Kimberlij,
Diemžēl, tevī esmu vīlies. Es domāju ka tu gribi būt kā normāls cilvēks, ar naudu un normālu darbu, bet ja tu tā nevēlies...tad es netērēšu savu laiku. Uzdāvinu tev māju, atrodi sev darbu, ģimeni un dzīvo. Mēs aizbraucam uz Vāciju un viss.
Lai veicas.
Tava Ģimene."

Es mēģināju kādu sazvanīt bet man teica ka numurs neeksistējot. Es ar asrām acīs aizslēdzu māju un iekāpu mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
"Kas notika?" Viņš jautāja.
"Brauc!" Es pateicu un liku piestāt pa ceļam pie kāda veikala. Kad mēs apstājāmies pie veikala, liku Aleksim sēdēt mašīnā. Es iegāju veikalā un nopirku divas šampanieša pudeles, un paciņu cigarešu. Ielikusi cigaretes kabatā, un šampanieša pudeles maisiņā, devos uz mašīnu.
"Braucam?"
"Braucam.." es teicu iesēžoties mašīnas aizmugurē un skatoties ārā pa logu.
Kad bijām mājās es aizgāju uz savu istabu un apsēžoties uz zemes ieliku mutē cigareti. Istabā ienāca Aleksis. Ieraudzīdams manā mutē cigareti viņš pieskrēja pie manis un to atņēma.
"Ko tu dari?!" Viņš šokā jautāja.
"Aleksi, atdot cigareti." Es teicu mierīgā balsī.
"Nē Kim, tu nepīpēsi!" Viņš dusmīgs noteica.
"Es nepīpēju!" Es paliku nedaudz dusmīga.
"Ja?! UN KAS IR ŠIS TE?" Viņš norādija uz cigareti.
"Aleksi atdot!" Es bļāvu.
"NĒ!" Viņš teica.
"Tu nesaproti?! Tā ir metafora! Es to ielieku mutē, bet neaizdedzu to, neļaujot sevi nogalināt! Atdod! TAGAD!" Es dusmīga teicu. Viņš bija šokā.
"Agrāk nevarēji pateikt?" Viņš man jautāja.
"Tu reāli uzvedies kā bērns." Es teicu. Un apsēdos atpakaļ uz zemes.
"Labi, piedod! Kas īsti notika pie vecākiem? Tevi izdzina?" Viņš jautāja.
"Neviena nebija. Man atstāja zīmīti. Viņi aizbrauca uz Vāciju. Bez manis....atdeva man māju un uzrakstija lai pati tieku ar savu dzīvi galā. Nesatraucies, rīt no rīta manis te vairs nebūs. Sakravāšu mantas un beigšu tev traucēt."
"Tu man netraucē."
"Nē netraucēju...bet gan krītu uz nerviem." Es teicu un izvilku no gultas apakšas koferi. Sāku krāmēt savas drēbes koferī. Aleksis pienāca pie manis un noskūpstija mani.
"Tu nekrīti uz nerviem." Viņš pateica un izgāja ārā no manas istabas. Es brīdi pastāvēju un turpināju kravāt mantas. Es nevarēju domāt par Aleksi, jo man bija jāatgūst ģimene. Jā, viņā nav nemaz tik ļauns kā pirmajā reizē kad sadūrāmies, bet es nevaru būt attiecībās ja es vēlos sakārtot dzīvi. Bija agrs rīts un es klusām devos lejā pa kāpnēm. Izsaucu taxi un kamēr gaidiju, apsēdos viesistabas dīvānā. Pārliecinājos vai viss ir paņemts, un tad izdzirdēju Alekša balsi.
"Tev tiešām nav jābrauc prom." Viņš teica.
"Zini... man bija viena ideja." Es nepārliecināta teicu.
"Es padomāju, ka tu nedaudz apgrūtini savu mammu, un...man ir liela māja vienai pašai... tādēļ... ja vēlies varu atvēlēt istabu tev.. un... varbūt...ja gribi pārvācies." Es nedroši jautāju.
"Tu mani pagaidīsi?" Viņš jautāja. Es pamāju ar galvu un viņš sakrāmēja savas drēbes koferī. Savas mantas ielika mugursomā un mēs devāmies uz taxi. Es nezināju vai es izdariju pareizi....bet tā lika darīt mana sirds. Tad jau redzēs...
-------------------------
Bildē Kimberlijas vecāku istaba, kura tagad piederēs Aleksim. 😍