My Life

...

Es apsēdos blakus uz krēsla. Es turēju Agnetes roku.
"Piedod...lūdzu piedod, ka mans sapnis visu izbojāja..." es čukstēju.
"Kim, tev jāizguļas." Aleksis teica atverot durvis. Es noslauciju asaru un paklausiju Aleksi. Es izgāju no Agnetes istabas un Aleksis aizvēra durvis.
"Viss kārtībā?" Aleksis man jautāja.
"Es nezinu...Es nesparotu kā viņa šeit nokļuva, ja tētis uzrakstija ka brauc uz Vāciju."
"Rīt noskaidrosi, tagad ej izgulies." Viņš teica un aizgāja uz savu istabu. Es nogāju lejā un apsēžoties dīvānā, atvēru laptop, un tad man iezvanijās telefons. Nezināms numurs.
"Hallo?" Es klusām jautāju lai nepamodinātu Agneti un Aleksi.
"Kim, vai Agnete tika līdz tevīm?" Man jautāja.
"MAMMU?" Es biju šokā.
"Jā..."
"Mammu, kur tu esi? Kadēļ Agnete nav pie jums? Kapēc jūs mani pametāt?"
"Tētis ir dusmīgs. Viņš vēlējās aizvest mūs prom no tevis, bet es zinu ka Agnete tam ir galīgi pret. Kamēr mēs bijām lidmašīnā, es teicu lai Agnete vienkārši izskrien ārā no lidmašīnas un dodas pie tevis. Tēvs pakaļ neskrēja tādēļ es ceru ka viņa ir pie tevis."
"Jā! Mammu, kad tu atgriezīsies?"
"Es neatgriezīšos. Pasargā Agneti." Viņa teica un izdzirdot tēta balsi, viņa nolika klausuli.
Es biju šokā. Es nolēmu pameklēt internetā darbu. Es atradu jauku kafejnīcu, kur meklē kasieri. Nolēmu rīt tur aizbraukt un pamēgināt pietekties darbā. Zinu ka man mamma pārskaitīs naudu katru nedēļu, bet tomēr vēlējos nopelnīt papildus.
"Kimberlij.. Tu neguli?" Pēc pusstundas Aleksis nogājis lejā ieraudzija mani.
".... Es tieši taisijos iet gulēt."
"Kaut kas noticis?"
"Nekas." Es aizvēru savu laptop un gāju augšā, bet Aleksis paņēma manas rokas muskuļu daļu, un mani apturēja.
"Kim, man nepatīk ka man melo." Viņš pateica. Es izrāvos no viņa rokas un uzskrēju augšā. Iegāju savā istabā un ieguļoties gultā aizmigu. No rīta es pamodos un nogāju lejā lai izdzertu kafiju. Aleksis jau sēdēja pie virtuves letes ar kafiju rokās un datoru uz letes virsmas. Es apsēdos viņam pretī un sāku lasīt žurnālu.
"Kādēļ tu man nestāsti kas ir noticis?" Viņš pajautāja.
"Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu."
"Uz katru jautājumu ir atbilde."
"Ja?" Es izaicinoši jautāju...
"Jā!" Viņš teica un sakrustojot rokas uzlika elkoņus uz letes.
"Tad kādēļ tu mani noskūpstiji kad es kravāju mantas?" Es izaicinoši jautāju.
Viņš pasmaidija, iedzēra kafijas malciņu, un piecēlies devās uz savu istabu.
"Tu uzvarēji." Viņš smaidot teica un aizgāja. Pēc 10min. lejā nonāca Agnete. Es sēdēju pie letes un vienkārši skatijos uz viņas. Es jutos vainīga viņas priekšā.
"Piedod lūdzu." Es klusām noteicu.
"Aizmirstam.." viņa teica ar smaidu sejā un apsēdās man pretī.
"Stādti labāk, kur dabuji tādu čali?" Viņa jautāja.
"AGNETE?! MĒS NEESAM KOPĀ!" Es šokā smējos...
"Kā neesat?"
"Ejam...iepazīstināšu." es teicu un mēs gājām uz Alekša istabu.
Pieklauvēju pie durvīm un iegājām abas iekšā. Apsēdāmies uz viņa gultas un es ievērtēju istabu. Viņš bija forši iekārtojies. Aleksis guļot gultā aizvēra datoru.
"Aleksi, iepazīsties. Šī ir mana māsa, Agnete. Agnete, šis ir Aleksis. Mans..." es paskatijos uz viņu... "Mans draugs. Viņš dzīvos pie mums lai neapgrūtinātu viņa mammu." Es teicu un pasmaidiju.
"Prieks iepazīties." Agnete teica un sasveicinājās ar Aleksi.
"Man arī. No Kimberlijas puses gan neesmu daudz par tevi dzirdējis."
"Seriously?" Agnete paskatijās uz manis. "Parasti gan viņa piestāsta pilnas ausis par maniem darbiem un nedarbiem." Agnete stāstija skatoties uz manis.
"Es zinu to ka viņai tu esi ļoti svarīga. Viņa tevis dēļ naktī raudāja un piedzērās un.."
"Piedzērās?!" Māsa palika dusmīga.
"ALEKSI!" Es dusmīga teicu.
"Nu...jā?" Aleksis nesaprata.
"Kimberlij, tu apsoliji! TU APSOLIJI KA TU BEIGSI! APSOLIJI!!!" Agnete bija ļoti dusmīga. Es biju līdz asarām.
"Hey...nebļauj. Kas ir noticis?" Aleksis nesaprata.
"NEKAS!" Es uzbļāvu un izskrēju ārā no istabas. Es ieskrēju savā istabā un izgāju uz balkona. Apsēdos vienā no krēsliem un saķērusi galvu sāku raudāt. Pēc piecām minūtēm man blakus apsēdās Aleksis.
"Ko viņa tev pateica?" Es jautāju...
"To, ka tev ir smaga slimība. Ka tu nevari dzert alkaholu, pīpēt, jo tas bojā tavus orgānus." Viņš teica skatoties uz manis. Es biju saķērusi savus matus un pārlieksusies pāri ceļgaliem raudāju.
"Neraudi.. Viss taču ir kārtībā. Nu piedzēries vienu reizi... kam negadās. No vienas reizes tev nekas sliktāk nevarēja palikt." Viņš teica uzliekot roku uz mana pleca.
"Ejam atpakaļ. Pastāstīsi man kaut ko vairāk par Agneti."
"Viņa pati var pastāstīt." Es teicu šņukstot...
"Es viņu aizsūtiju uz veikalu...ejam." viņš teica.
Es piekritu un apsēžoties uz Alekša gultas nopūtos.
"Piedod, man vajadzēja tev pateikt.."
"Nekas.." viņš noteica.
Es skatijos uz viņa istabu un stūrī ieraudziju ģitāru. Es piecēlos kājās un gāju uz tās pusi...
"Tā ir tava?" Es jautāju.
"Jā, bet laikam būs jāved prom. Es to nespēlēju un nemācīšos.."
"Man ir lūgums."
"Kāds?" Viņš jautāja.
"Vai vari to man atdot?" Es pasmaidiju.
"Nu...okay. Protams!"
"Paldies!" Es pateicu un ātri pazudu no Alekša istabas. Es uzmetu ģitāru uz manas gultas un ātri attaisiju vaļā savu skapīti. Es izmeklējos pa visiem plauktiem, visiem dokumentiem bet neatradu ko vajag. Es attaisiju vaļā savu datorgalda skapīti vaļā un izmētāju pa visu istabu visdažādākās lapas, līdz es atradu ko meklēju. Tā bija bieza mapīte ar daudz un dažādām dziesmām. Zem vārdiem bija akordi kuri jāspēlē. Istabā ienāca Aleksis izdzirdējis lielu troksni. Iespējams to kā es rakņājos pa skapīšiem...