My Life

Atgriezšanās...

Es biju ar visām meitenēm iepazinusies. Stāvēju pie kases un apkalpoju klientus, kad saņēmu telefona zvanu no Alekša.
"Čau..jau strādā?" Aleksis izklausijās nedaudz satraucies.
"Jā. Mani pieņēma." Es laimīga stāstiju.
"Apsveicu!" Viņš pateica.
"Kādēļ zvani? Kaut ko gribēji?"
"Neko. Atnāksi mājās, redzēsi. Nesatraucies!" Uzsmaidīdams teica.
"Nu...labi. Es būšu kaut kur ap astoņiem." Pateicu un atvadijusies noliku klausuli.

*Vakars*
Es aizvēru mājas vārtiņus.
Piegāju pie durvīm un atvēru tās.
Es biju šokā.
"Meitiņ!" Mana mamma iekliedzās un skrēja mani apķert.
"Mammu?! Ko tu...te ..te dari??" Man acīs sakrēja asaras.
"Tu esi malace! Es ļoti lepojos ar tevi!" Mamma mani atlaida.
Es paskatijos uz Aleksi. Viņš sēdēja ērti iekārtojies dīvānā, un turot roku pie mutes domāja. No virtuves iznāca tētis. Viņš ieraudzija mani un devās mani apskaut.
"Malacis! Tu esi Malacis!" Viņš man teica.
"Kas notiek?" Es neko nesapratu.
"Meitiņ, šis bija pārbaudījums, ka varam tev uzticēt māju, naudu un māsu! Tu tiki galā! Tu atradi darbu! Tu parūpējies par māsu, un tu atļāvi Aleksim dzīvot ar tevi. Tu esi malacis! Mēs tagad zinam ka varam tev uzticēties!" Mana mamma priecīga teica.
"Pārbaudījums? PĀRBAUDĪJUMS?!" Es paliku dusmīga.
"Jūs gribat teikt ka tas bija pārbaudījums?! Es atteicos no dejām dēļ jums! Es atteicos no konkursa! Man nācās meklēt darbu, jo jūsu smirdīgā nauda man bija līdz kaklam! Visas īsziņas ko jūs man sūtijāt! TAS BIJA PĀRBAUDĪJUMS JA?! Tad zinat ko? EJAT JŪS DIR*T! Man nevajag tādus vecākus kā jūs!" Es pateicu un paskatoties uz vecākiem, parādiju vidēju pirkstu un aizgāju no mājām.
Man pakaļ skrēja māsa, bet viņa netika man līdzi. Pēc pusstundas es biju pie jūras. Es sēdēju krastā un dzēru tikko veikalā nopirktu alus bundžu. Man bija vienalga par visu. Es nespēju noticēt tam kas tikko notika.

*Pēc stundas*
Uzminat kur es atrados? Jā. Es sēdēju vakara autobusā un biju ceļā pie... es nezinu.. Es vienkārši braucu kur pagadijās. Nolēmu aiziet pie Sintijas, tākā viņa mani saprastu. Vēl es viņai varēšu pastāstīt ka es ar Aleksi esam kopā... un..ka mani "vecāki" ir atpakaļ.

Es pieklauvēju pie Sintijas durvīm.
"Kim! Ah, kāds prieks tevi redzēt." Sintija mani apķēra.
"Man tevi arī, Sintij." Es viņu īsti vēl nebiju iepazinusi, bet man viņa ļoti patika.
"Nāc iekšā. Stāsti, kādi vēji tevi te atpūtuši?" Viņa jautāja.
"Nekādi vēji, bet gan vecāki.."
"Viņi atgriezās?"
"Jā, un saka ka tas viss bija pārbaudijums.."
"Nopietni?! Bet tu taču pameti dejas.." Sintija paskatijās uz mani.
"Ne tikai tas, bet es negribu vairs par to runāt." Noteicu.
"Labi..tad parunājam par tevi...unn...Aleksi!" Sintija smaidot teica.
"Nuuu.... mēs esam kopā!" Es laimīga uzsmaidiju.
"Nu tad beidzot! Ah, man prieks par jums!"

Mēs ar Sintiju sākām runāt. Abas ieēdām vakariņas un es pieteicos nomazgāt traukus.
Pa durvīm ieskrēja Aleksis un mani nepamanīdams skrēja pie Sintijas.
"Mammu! Ir problēmā! Kima ir pazudusi! Viņas nekur nav! PALĪDZI TAČU! Ģērbies, brauksim viņu meklēt." Viņš aizelsies teica un meklēja Sintijas jaku.
Es lēnām paņēmu dvieli lai noslaucītu rokas.
"Mammu nu nestāvi taču! Kima ir PAZUDUSI! AIZIET ĢĒRBIES! Tā mēs braucam pa LA un skatamies visur! Dzirdi visur! MAMMU TU VISPĀR DZIRDI? KIMBERLIJA KELBIJA IR PAZUDUSI! Mammu nu nečammājies!" Viņš noraizējies teica.
Sintija pasmējās un norādija ar roku uz manis. Es nedaudz pasmaidiju. Viņš ieraudzīdams mani pieskrēja man klāt un mani cieši apskāva.
"Kim...Tu esi te.. tu esi drošībā...tu nespēj noticēt cik ļoti es par tevi satraucos!" Viņš trīcēdams turēja manu halvu piesiestu pie savām krūtīm.
"Nu Aleksi, nu nenogāz taču Kimberliju no kājām." Sintija smējās.
"Aleksi, viss ir kārtībā.."  Es teicu un sapratu ka Aleksim acīs ir asaras.
"Kim..apsoli..APSOLI ka vairs tā nedadīsi..lūdzu!" Viņš ik pa laikam nopūtās.
"Apsolu.."