Tears | Jeon Jungkook and Park Jimin |

Part 8

Es vienkārši sastingu, kad ieraudzīju viņu, bet sapratusi, ka viņš mani neierauga, es centos nemanāmi iejukt cilvēkos, lai viņš mani neierauga, bet pēkšņi kāds sagrāba mani aiz rokas.
Es uzreiz pagriezos un ieraudzīju, ka tas ir neviens cits, kā Jungkooks.
- Kur tad sataisījies? - Viņš man jautāja, kamēr nopētīja mani.
-Kāda tev daļa un laid mani vaļā. - Es viņam vēsā tonī teicu.
- Tu nekur neiesi, un zini kāpēc? Jo tavs topošais vīrs atstāja tevi manā uzraudzībā. - Viņš teica un nedaudz pasmīnēja.
- Klau es iešu meklēt Jiminu, tāpēc vari iet savās darīšanās un vēl.... Vairs nekad nepieskaries man! Saprati? - to pasakot es apgriezos un kad grasījos atkal doties, viņš atkal sagrāba manu roku.
- Vai tev nav ausu? Es tev teicu vairs nepieskaries man! - Es viņam uzbļāvu, bet tā lai citi viesi to nesadzird.
- Klau es likšu tevi mierā, ja uzklausīšu mani! - Viņš teica nedaudz lūdzošā balsī!
- Labi ko gribi?
- Nesteidzies! Vispirms padejo ar mani!
- Ko?! - Es biju nesaprašanā - Es tev teicu, ka uzklausīšu tevi, bet neko vairāk! - Es jau sāku palikt dusmīgāka nekā iepriekš.
- Nu labi kā vēlies, bet tad es nelikšu tevi mierā! - Viņš pasmīnēja.
- Ah... Labi! - es norūcu un viņš saņēma manu roku, un veda mani uz zāles vidu.

Mūzikai sākoties mēs sākām kustēties ritmā. Ja godīgi es biju aizmirsusi to sajūtu, kā ir būt viņa tuvumā un nemanot es sāku smaidīt. Jā varbūt man nav tādas jūtas kādas man bija iepriekš, bet to kripatiņu ko es vēl pret viņu jutu es nevarēju apslēpt.

Mūzikai beidzoties es izgāju ārā uz balkona un Jungkooks nāca aiz manis. Vienkārši es domāju, ka šeit būtu labāka vieta sarunai, jo ja nu atkal es sākšu raudāt vai kliegt, tad to labāk darīt tur, kur nav daudz cilvēku, plusā es vēl varu atpūsties no skaļās mūzikas un ieelpot svaigu gaisu.

Negaidot es piegāju pie balkona malas un gaidīju, kad Jungkooks sāks runāt. Brīdī gaidījusi es dzirdēju, ka kāds aiztaisa durvis un tuvojas man,bet pēkšņi soļi apstājās aiz manis un kāds no muguras mani samīļoja. Es jau domāju, ka tas ir Jungkooks, tāpēc gribēju viņu atgrūst, bet kad es sajutu personas aromātu, es automātiskā pagriezos un saspiedusi viņu ļoti cieši.
-Jimin... Kur tu paliki? - Es viņam jautāju.
- Es satiku dažus cilvēkus un mums bija jānokārto dažas lietas, bet kāpēc prasi?
- Nē vienkārši, kad es iznācu no labierīcībām es tevi nekur neredzēju, bet tavā vietā ieraudzīju Jungkooku. - Es viņam skaidroju, kamēr vēl ar vien esam apskāvušies.

Mēs tā palikām kādu laiciņu, līdz atrāvāmies,un es ieraudzīju Jiminu smaidam.

- Kas? - Es ne saprotoši jautāju.
- Mims būtu jāiet iekšā, jo tev jau seja paliek zila. - Viņš centās nesmieties, bet es tikai devos uz durvju pusi līdz Jimins satvēra manu roku un pievilka mani sev klāt.
-Y/N! Tas bija tikai neliels joks, nevajag visu uztvert tik asi, bet ja nopietni tad tu patiešām drebi. - Viņš teica novelkot savu žaketi un uzliekot to man uz pleciem.
- Paldies! Bet.... - Es nepabeidzu, jo Jimins ietrieca savas lūpas manējās.

Šis skūpsts izvērtās ļoti īpašs, vismaz man, bet pēkšņi kāds mūs iztraucēja, pieklauvēja pie durvīm. Mēs uzreiz atrāvāmies un paskatījāmies uz durvju pusi un ieraudzījām Jungkooku.
- Es ļoti atvainojos, ka iztraucēju jūsu skaisto momentu, bet Jimin tevi meklē viens vīrietis un sieviete, saka, ka tas esot svarīgi- Viņš teica un viņa acu skatiens no Jimina pārgāja uz manīm.
- Labi es jau eju, bet Jungkook paliec lūdzu pie Y/N, jo es nevēlos viņu atstāt vienu! - Ar to viņš noskūpstīja manu pieri un pameta balkonu, un tagad palikām tikai mēs divi. Es...un...Jungkooks.