Tears | Jeon Jungkook and Park Jimin |

Part 23

Pēc mēneša
- Jungkook, kur mēs braucam. - Es biju ļoti nepacietīga, jo kopš paša rīta viņš man neko nesaka.
- Y/N, pacieties vēl nedaudz. Tūliņ jau būsim klāt. - Viņš atbildēja, un es smagi nopūšoties pagriezos pret logu, un vēroju skaisto apkārtni, lai gan cik skaista tā car būt, ja mēs jau stundu braucam cauri mežam.

Beidzot apstājušies, es uzreiz atvēru acis, jo biju nedaudz iemigusi.

Izkāpusi ārā es redzēju lielu parku, kuru es redzu pirmo reizi.
- Y/N, ejam. - Jungkooks man teica.
- Kookie, bet kur? Kāpēc tu man neko nesaki? - es biju apjukumā, jo man bija bail, ka viņš mani atkal pametīs, un es atkal būšu viena. Man bija bail par to.
- Y/N, neuztraucies viss būs kārtībā, es apsolu. - ar to viņš saņēma manu roku un veda mani kaut kur cauri parkam.

Izgājuši ārpus parka, man priekšā parādījās brīnišķīgs skats, mēs bijām pie jūras, un ne tikai tas. Tur bija uz segas uzlikts neliels groziņš, un pats galvenais šampanietis, un tas, ka ritēja saule visu padarīja vēl labāku.

Es momentā pagriezos pret Jungkooku un uzreiz apskāva viņu.
- Paldies, tev manu eņģelīt, tu esi labākais - Es iesaucos.
- Klau es darīšu visu, lai tu būtu laimīga, bet tagad ejam paēst? - Viņš jautāja, es atrāvos no viņa un piekrītošā žestā pamāja, un Jungkooks nevilcinoties saņēma manu roku un veda mani galda, precīzāk segas, virzienā.

Kad apsēdāmies uz segas Jungkooks ielēja šampanietis, un mēs no baudījām augļus un daudz ko citu, ko mans eņģelītis bija sagādājis.

Pēkšņi man ienāca prātā ļoti traka ideja.
- Jungkook, man ir ideja! - Es iesaucos.
- Kāda? - Viņš jautāja,bet turpināja ēst, un es izdomāju viņam neteikt, un nākošais ko es darīju, bija, tas ka es Jungkookam uzsitu pa plecu iesaucies 'tu vadi', un aizskrēju uz jūras pusi atstājot Jungkooku apjukumā.

Kad Jungkooks atapās es jau biju pie jūras un nedomādama skrēju pretī saulei, tas ir skrēju iekšā jūrā, ar visām drēbēm.

Kad biju jau ieskrējusi līdz krūtīm, es sajutu divas rokas mani apķeram.
- Noķēru! - Viņš iesaucās un pagrieza mani pret viņu.
- Jungkook manuprāt šī ir un būs mana labākā diena. - Es priecīgi viņam teicu.
- Pagaidi, nesteidzies ar secinājumiem, tu jau nezini, kas sekos nākotnē. - Viņš teica pasmaidot.

Mēs skatījāmies viens uz otru ilgi, līdz Jungkooks tuvojās mani sejai, un mūsu lūpas saskārās.
Es nedomādama atbildēju skūpstam.

Pa jūru mēs ņēmāmies vēl vismaz stundu,mēs peldējām, šļakstījāmies un darījām daudz ko citu, ko vien var izdomāt.

Kad mēs gājām atpakaļ uz krastu, es nedomādama skrēju pēc šampanieša, atstājot Jungkooku nopakaļ.

- Y/N!!! - es izdzirdēju Jungkooku mani saucam. Nedomādama es pagriezos, un ieraudzīju atkal lielu pārsteigumu. Jungkooks bija notupies uz viena ceļa un viņam rokās bija kaut kāda kastīte.

Es lēnām viņam pietuvojos un tikai tagad redzēju, ka tur iekšā ir gradzens.

Es uzreiz pieliku rokas priekšā mutei un gaidīju, ka Jungkooks kaut ko teiks.
-Y/N, es tevi mīlu no visas sirds, tāpēc vai tu ņemsi mani par savu vīru un tagad pa īstam būsim kopā līdz mūža galam? - Viņš jautāja, ar satraukumu balsī.
Grasījusies atbildēt, es izdzirdēju pazīstamus smieklus, nedomādama es pagriezu galvu skaņas virzienā un tur bija Jimins ar kaut kādu meiteni.

Jungkooks arī pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur nāk. Ieraudzījis, ka tur ir Jimins viņš mani uzrunāja.
-Y/N? Ja gribi aizej un aprunājies. - Viņš teica man.
- Jungkook, bet mēs nepabeidām un viņš tik un tā ir aizņemts, tāpēc es palikšu ar savu topošo vīru. - Es ar smaidu sejā teicu.
- Pag tas nozīmē, ka tu saki jā? - Viņš gribēja pārliecināties.
- Protams Kookie! - es iesaucos un Jungkooks nesteidzoties noskūpstīja mani.

Atlikušo vakaru mēs pavadījām smejoties, un mēs satikām arī Jiminu, un tā meitene bija viņa draudzene. Pa nakti mēs palikām jūrā.

No rīta, kad es piecēlos Jungkooks vēl gulēja. Es jutos laimīgāka kā nekad, jo es zināju, ka mēs ar Jungkooku būsim kopā vienmēr un nekad nešķirsimies, nekad.

Beigas