Meitene vārdā Y/N dzīvo kopā ar savu draugu Jungkook laimīgi jau ilgu laiku , bet vai tā būs vienmēr?
Vai laime nesīs tikai prieku vai arī tomēr bēdas, dusmas, un asaras?
Uz šiem jautājumiem atradīsiet atbildes lasot šo stāstu.
Virtuvē es raudāju kādas desmit piecpadsmit minūtē, līdz es saņēmos un devos uzmeklēt Jiminu, bet kad es grasījos atvērt vaļā durvis, tās atsprāga vaļā un tur stāvēja Jimins.
Redzot viņu es nokritu uz ceļiem un sāku jau atkal raudāt. - Jimin, es sapratīšu, ja negribēsi, mani vairs redzēt, bet tev jāzin, ka es tevi mīlu un vienmēr mīlēšu, neskatoties uz to cik tālu mēs būsim. - Es ar asarām acīs teicu,bet pēkšņi es sajutu divas siltas rokas mani apķeram. - Y/N, paskaties uz mani! - Tā bija kā komanda, pēc kuras viņš pacēla manu zodu, lai skatos viņam acīs. - Tu man esi viss, ko man vajag, un dēļ pagātnes notikumiem, es netaisos tevi pamesti, jo es tevi mīlu, kā ne vienu citu. Mēs apprecējāmies, un tas vēl jo vairāk liek man ticēt, ka tu mīli mani nevis viņu, un pat, ja tev pret viņu ir vēl jūtas, tad tas nekas, jo es zinu, ka tu mani mīli vairāk nekā viņu, tāpēc, noslauki tagad asaras, un mēs braucam mājās, jo tevi tur gaisa neliels pārsteigums - to izdzirdot es ar šoka pilnām acīm, jo es nesapratu, par ko viņš runā.
Pirms es attapos, es sajutu, ka kāds saņem manu roku, un ar to mēs pametām to elles vietu, proti Jungkooka māju.
Nonākuši mājās, Jimins aizsēja man acis, lai es neredzu neko, un nosēdināja mani uz kaut kā mīksta. Cik es sapratu tad tā ir gultā vai dīvāns.
Pēc diezgan ilga laika es dzirdēju, ka durvis atveras. - Jimin, cik vēl ilgi? - Es jau nepacietīgi sāku mīņāties. - Y/N, pacieties, tūliņ redzēsi. - Jimins teica, un pēc viņa balss varēja dzirdēt, ka viņš ir priecīgs.
Es tā vēl kādu laiciņu nosēdēju līdz sajutu siltu elpu sev uz kakla. - Nu dārgā esi gatavi? - Viņš jautāja, bet es tikai lēni pamāju galvu, jo es vēl īsti nebiju pārliecināta vai es vēl esmu gatava, jo es patiešām nezināju, kas mani sagaidīs. Iegrimusi domās, es sajutu, ka mans apsējs, kurš bija man uz acīm.
Kad Jimins noņēma no acīm apsēju pa visam un es gandrīz sāku raudāt no laimes, jo es ko tādu nebiju gaidījusi.
Oops! Questa immagine non segue le nostre linee guida sui contenuti. Per continuare la pubblicazione, provare a rimuoverlo o caricare un altro.
Uzreiz es pagriezos uz pret Jiminu, un man jau sāka birt asaras, un es pa taisno devos precīzāk ātrā solī devos Jimina virzienā, un nonākusi līdz viņam, es viņu momentā apskāva.
Es viņu biju apskāvusi, bet nesagaidījusi viņu atbildam apskāviens, es no šoka atrāvies no viņa, un uzlūkoju viņu. - Jimin? Tev viss kārtībā? - es biju ļoti apjukusi, bet atbildes vietā, viņš tikai saņēma manu roku,un veda mani dīvāna virzienā.
Apsēdušies dīvānā, es paskatījos uz Jiminu. - Klau, Y/N, kad es Jungkooka, mājās es tevi pametu vienu, es devos pie Jungkooka, lai aprunātos ar viņu, un mēs nolēmām, ka mēs tev ļausim izvēlēties, ar kuru no mums tu būsi kopā, jo tā ir tava dzīve, un... ja tu negribēsi ar mani būt kopā, tad es to sapratīšu, un- es ne ļāvu viņam pabeigt, jo ar asarām, kas tecēja pār maniem vaigiem, es piecēlos no dīvāna, un skrēju augšā uz istabu, un ieslēdzos tajā,lai es ne vienu neredzētu.
