Tears | Jeon Jungkook and Park Jimin |

Part 5

Ir pagājuši divi gadi kopš Jungkooks mani pameta karjeras dēļ.

*Flashback *
-Y/N mums jāšķiras-Pēc tiem vārdiem es jutu, ka man notek asara.
- Bet kāpēc? Bija taču viss labi, mēs dzīvojām laimīgi un tikai vakar mēs saderinājāmies. BĻĀVIENS KAS NOTIKA? - es caur asarām sāku bļaut uz viņu.
- Pašreiz es tev nevaru neko teikt, bet lūdzu tici man tā būs labāk! - Viņš teica un es varēju redzēt, ka viņš negrib mani pamest.
- Nē! Es nelaidīšu tevi projām, nemaz neceri.
- Lūdzu Y/N es tevi lūdzu. Es apsolu es tev jau šodien nopirkšu māju kur viss jau būs iekārtots un es tevi apgādāšu ar visu nepieciešamo, līdz pati atradīsi darbu. - Viņš atkal teica, ļaujoties asarām.
- Nē es dzīvošu ar tevīm kā līdz šim, jo es tevi mīlu un mīlēšu vienmēr tāpēc es nekur neiešu.
- Bet tu nesaproti manu situāciju. Man nav citas izvēles tāpēc es tevi lūdzu palaid mani in dzīvo savu dzīvi lūdzu! - Nu jau es sabrukšu un nokritu uz zemes.

Kad Jungkooks nāca, lai mani nomierinātu es ātri piecēlos kājās un atkāptos.
- Nevajag lūdzu. - Es teicu notrausot asaras un sņēmos viņam pateikt - Un tagad lūdzu atstāj mani vienu, lai es varu savākt savas mantas!
- Lūdzu piedod man, bet tā būs labāk mums abiem. - To pasakot viņš devās ārā no istabas un tajā brīdī es atkal sabruku un ļāvos savām asarām.

Pēc kāda brīža es beidzot nomierinājos un gāju pie skapja lai sakravātu savas mantas. Un uzvilktu citu apģērba komplektu.

Kad biju gatava es redzēju Jungkook un man atkal acīs sariesās asaras, bet es centos būt stipra un man tas ļoti labi izdevās.

-Esmu gatava- Es teicu pieejot viņam klāt.
-Ļauj es palīdzēšu.... - Es ne ļāvu viņam pabeigt.
- Nevajag man tavu palīdzību es pati varu. - Un ar to es pagāju viņam garām un devos uz mašīnu.

Salikusi mantas mašīnā es apsēdos blakussēdētāja vietā un uzliku sev drošības jostu un Jungkooks izdarīja to pašu, vienīgi viņš apsēdās šofera vietā. Viņš iedarbināja mašīnu un mēs sākām braukt.

Ceļš pagāja klusumā, lai gan Jungkooks gribēja iesākt sarunu es viņu ignorēju.

Nonākot galā man acis izpletās no šoka.

Tā bija ļoti skaista māja un pat ar baseinu, ja godīgi šī māja ir skaistākā nekā iepriekšējā un pat uz brīdi es aizmirsu par to, ka es Jungkooku šķiros.

Es lēnām devos uz ieejas pusi, lai visu māju apskatītu kārtīgi.

Tikusi līdz ieejai un kad grasījos tās vērt vaļā Jungkooks ierunājās.
- Atslēgas ir zem paklāja.
Neko neatbildot es paņēmu atslēgu un atslēdzu vaļā durvis.

Es ātri novilku kurpes un devos apskatīt māju (mājas interjērs būs vēlāk).

Izskatījusi visu es atgriezos dzīvojamā istabā, kur vēl jo projām bija Jungkooks.
- Nu tad es došos, un atceries, ja tev kaut kas ir nepieciešams zvani. - Es tikai pamāju un nolaidu skatienu. - Klau Y/N es tevi ļoti mīlu un arī man ir smagi, bet tā būs labāk tici man. Un vēlreiz piedod man.- To pasakot viņš nāca man tuvāk, bet es viņu apstādināju.
- Būs labāk, ja tu tagad iesi. Ar dievu Jeon Jungkook - Es teicu un devos uz savu istabu.
- Ar dievu manu Princes. - Es dzirdēju viņu sākām pirms viņš iziet no manas mājas durvīm

*END of Flashback *

Es jau gandrīz viņu esmu aizmirsusi un kā viņš teica es sāku dzīvot savu dzīvi.

Esmu atradusi sev darbu un es esmu stāvoklī. Jā! Es esmu stāvoklī, 5.mēnesī, un bērniņa tēvs ir mans jaunais priekšnieks Park Jimin.

Mēs dzīvojam tajā pašā mājā kuru man nopirka Jungkooks dienā, kad izšķīrāmies.

Rīts.
Es piēlos no tā, ka mani kāds cieši apskauj un es jau nojautu kurš tas ir.
- Labrīt, Jimin! - Es miegainā balsī teicu.
-Labrīt manu saulīt. Kā klājas manai topošajai sieviņai?