Pārdabiskais.

[11]Viss nav tik viegli, kā izskatās...

×Nākošais rīts×
Es pamodos ar smaidu uz lūpām atceroties vakardienas notikumus. Es vēl jo projām nespēju noticēt, ka tas viss notika patiesībā! Un nav bijis sapnis vai mana iztēle. Es ilgi gulēju gultā un domāju par vakardienu. Šodien izlēmu uzvilkt rozā kleitiņu un ādas jaku. Kad biju saģērbusies un uzkrāsojusies, devos uz virtuvi, brokastot.
Es sataisīju tēju un sviestmaizes, ko ņemt līdz uz skolu. Kad izgāju laukā mans princis- Kriss, mani jau gaidīja savā baltajā audi. Iesēdos mašīnā un iedevu viņam skūpstu uz vaiga. Tad viņš saskāba un es nesapratu, kas notika.
Kriss: Un tas ir viss, ko es esmu pelnījis?
Kad sapratu, kapēc viņš saskāba es iesmējos un noskūpstīju viņu. Visu ceļu mēs braucām klausoties dažādas dziesmas un dziedot līdzi.

LUCH LIFE

/I live my day as if it was the last
Live my day as if there was no past/

LOVE YOURSELF

/All the time thet you rain,
on my parade,
And all the clubs you get in using my name,
You think you broke my heart,
Ohhh girl for goodness sake.
You think I'm crying.
Oh my ohhh, well I ain't!/

ON MY MIND

/It's a little blurry how the whole thing started,
I don't even really know what you intended,
Thought thet you were cut and you could make me jealous./

Izkāpjot no Krisa mašīnas es iedevu viņam ašu skūpstu uz vaiga un aizskrēju, viss tiešākajā nozīmē uz stundām. Mēs varbūt bijām pāris kopš vakardienas, taču man bija kauns. Ne jau par Krisu, bet par to ka viņš grib satikties tieši ar mani, kaut gan viņam skraida pakaļ puse skolas meiteņu! Kāpēc tieši es?
×Pēc stundām×
×Krisa skatapunkts×
Es visu dienu gribēju pavaicāt Klērai, kāpēc viņa no rīta tā aizbēga, taču viņa visu dienu no manis izvairijās! Pašlaik es gaidu viņu pie viņas skapīša, klausoties mūziku austiņās. Pēc, kādām piecām minūtēm es viņu pamanīju gaiteņa galā, nākam uz manu pusi kopā ar savu svītu-Keitu un Matiju.
Es: Sveikas.
Klēra: Ko tad tu te dari?
Marija: Un vēl pie tam viens, parasti tu staigā apkārt ar puišiem!
Es: Atnācu savākt Klēru un aizvest mājās.
Marija un Keita: Ūūuuu, skaidrs! Tad atā un līdz rītdienai Klēra, Kriss!
Klēra: Varam iet.
Mēs visu ceļu līdz mašīnai klusējām. Kad bijām mašīnā es beidzot varēju pajautāt, kas noticis.
Es: Kas noticis? Kāpēc tu no manis izvairies? Es tevi nesaprotu! Tu kaunies par mums?
Klēra: Es neizvairos un arī nekaunos. Vienkārši tu esi skolas populārākais puisis un varētu būt kopā ar jeb, kuru meiteni! Kāpēc es?
Es: Jo es tevi mīlu! Un man nav svarīgi, ko citi domā. Man esi vajadzīga tikai tu.