Pārdabiskais.

[17]Kas viņš ir?

×Vēlāk×
Kad gribēju jau iet iekšā mājā es izdzirdēju troksni nākam no virtuves. Es piegāju pie loga, lai paskatītos, kas tur notiek un ieraudzīju mammu gulam uz virtuves grīdas asins peļķē. Tālāk no mammas līķa es redzēju kā tētis cīnās ar svešinieku, taču manā acu priekšā tētis zaudēja cīņu par savu dzīvību. Es nezināju, ko darīt es vienkārši sāku raudāt, es tur pat pie loga sabruku un vienkārši raudāju! Pēkšņi svešais pagriezās pret mani, laikam sadzirdējis kā raudu un tad es ieraudzīju viņa acis, un man aizrāvās elpa! Viņa acis bija dzeltenas! Sapratusi ka es viņu esmu redzējusi un ka varēšu viņu atpazīt. Es sapratu ka, tagad viņš nogalinās arī mani, es bēgu. Bēgu, ko kājas nes tieši mežā.
×Vēlāk×
×Toma skatapunkts×
Mēs nolēmāp ka šodien visi varētu palikt pie manis, ja vecāki ļaus, tāpēc gājām pie manis, no pludmales nebija tāly līdz manai mājai. Kad nonācu mājās visdīvainākais bija ka durvis bija plaši vaļā. Kad mēs visi iegājām mājā, virtuvē dega gaisma tāpēc devāmies tur! Taču tur es redzēju, ko šausminošu mani vecāki gulēja bez dīvības milzīgā asins peļķē! Kriss uzreiz devās meklēt Klēru, tāpat kā visi pārējie. Kad mēs nespējām atrast Klēru ne dzīvu, ne mirušu (bija šausminoši par to domāt) mēs piezvanījām policijai.
×Vēlāk×
Policija pārmeklēja visu, taču Klēru nekur neatrada. Policija pieļāva domu ka Klēra varbūt ir nolaupīta vai centusies bēgt un nogalināta. Taču mana sirds tam neticēja, es jutu ka viņa ir dzīva.
Policija ieteica man padzīvot pie, kāda drauga vai radinieka. Es izlēmu padzīvot pie Krisa.
×Pēc nedēļas×
Klēru tā arī neatrada, tāpēc viņu pasludināja par bezvēsts pazudušu. Kriss vēl, jo projām ne ar vienu nerunāja un neēda neko. Viņš vienkārši sēž istabā un klausās atkārtiti dziesmu.

Never forget you.
/I used to be happy,
But without you here I feel so low./

Tā esot bijusi viņu dziesma. Arī es mīlu savu māsu un skumstu pēc viņas. Es arvien ceru ka viņa ir dzīva! Taču ar katru dienu cerība zūd arvien vairāk...