Pārdabiskais.

[22]Atkal sāpes

×Rīts×
×Klēras skatapunkts×
Es pqmodos jutos ļoti nogurusi un nesapratu, kur atrodos. Attaisīju acis skatiens miglojās. Samirkšķināju acis vairākas reizes un paskatījos apkart es atpazinu dzeltenās sienas. Tātad es atrodos slimnīcā, bet kā es šeit nokļuvu? Es atceros tikai to ka biju Krisa mājā, lai atstātu atvadu vēstuli un tad milzīgas sāpes, pēc tam milzīgs melns caurums. Pareizi vēstule, kur tā ir!!! Es nepaspēju pat padomāt, kad pa manas palātas durvīm ienāca Toms, Marija, Keita un Kriss.
Viņi uz mani dīvaini skatījās. Vai tas nozīmē, ka viņi atrada vēstuli? Vai viņi to izlasīja?
Kriss: Vai tu tiešām vēlējies atvadīties?
Jau pirmais teikums, kas pārtrauca klusumu apstiprināja manas aizdomas, viņi izlasīja!
Toms: Tu tā vienkārši mūs būtu pametusi?
Es nevēlējos atbildēt uz jautājumiem es vēlējos ātrāk tikt prom, lai man neuznāktu vēlme vai gribēšana palikt. Es zinu, ka tas ir pārāk bīstami. No vārdu straumes mani izglāba ārsts, kas ienāca manā palātā.
Ārsts: Mēs apskatījām vēl vienu reizi visas analīzes un šodien tevi izrakstam.
Klēra: Paldies, dakter!
Kad ārsts aizgāja ignorēt pārējos es uzreiz izlecu no gultas un gribēju doties apģērbties, taču mana galva nežēlīgi sareiba un es kritu, par laimi mani neķēra Kriss.
×Vēlāk×
Kad izgāju no slimnīcas, Toms, Kris un meitenes man sekoja tā it kā es atkal taisītos bēgt. Taču man radās jauna doma ka es varētu palikt pie Krisa un tad mēs visi parunātu un varbūt, varbūt viņi mani atlaistu, kaut gan es nezinu, vai to spētu izdarīt...
×Vēlāk×
Es pateicu ka esmu nogurusi un devos gulēt. Kaut gan tā bija tikai daļa patiesības. Patiesībā es nebiju nogurusi, bet man atkal sāka sāpēt galva un es atcerējos, kas notika vakar, tāpēc izlēmu mazliet pagulēt.
×Krisa skatapunkts×
Es pamodos no stindzinošiem sapju kliedzieniem un sapratu ka tie nak no istabas, kurā guļ Klēra! Es uzreiz skrēju uz turieni un to pašu darīja arī Toms. Mēs ieskrējām pie Klēras, bet nezinājām, ko darīt mēs taču nevarējām atkal saukt ātro palīdzību.
×Vēlāk×
Mēs neesam gulējuši visu nakti. Tikai, kad uzleca saule Klēra beidza bļaut un sāpes pazuda, tas bija diezgan dīvaini.
Keita, Marija, Toms un es izlēmām laut Klērai gulēt un paši gajām paēst brokastis.
×Vēlāk×
×Klēras skatapunkts×
Es nesapratu, kas ar mani notiek es atkal visu nakti mocījos nežēlīgās sāpēs.
Kad visi aizgāja es sapratu, ka viņi grib ļaut man pagulēt, bet es vienkārši nespēju gulēt, nemurgojot! Kad biju padomājusi par vakardien notikušo, es nogāju lejā, lai pabrokastotu ar visiem. Taču, lai izvairītos no sarunām es uztaisīju nogurušu seju. Tas nostrādāja mēs nerunājām vienkārši paēdām un es atkal aizgāju uz istabu.
Kad biju parliecinājusies ka viņi nenāks ar mani runāt es izrāpos pa logu uz koka, nokapu lejā un izdomāju paskriet pa mežu. Es nezinu, kāpēc bet pēdējā laikā mežs ir mana mīļākā vieta un tur ea varu vislabāk padomāt.
×Pēc 25 minūtēm×
Es ierapos pa logu un parbaudīju, vai neviens mani nemeklē, kad pārliecinājos ka neviens mani nemeklē es iegāju dušā un izlēmu pagulēt vismaz stundiņu, kā nekā neesmu gulējusi visu nakti.