Pārdabiskais.

[25]Murgi atgriežas, tāpat kā monstri.

×Vasaras beigas×
×Klēras skatapunkts×
Kopš tās dīvainās nakts nekas nav noticis. Monstrus vairs neredzu! Es sliecos domāt ka to visu neesmu nosapņojusi.
Šodien ir pirmais septembris! Dzīvē viss pa vecam. Izņemot to ka man nav vecāku.
×Vēlāk×
Mēs piebraucām pie skolas un uzreiz dzirdējām baumas ka mūsu skolā būs divi jauniņie.
Toms aizskrēja pie Mišelas, viņi nebija redzējušies visu vakaru. Tāpat Keita un Marija pazuda no mana redzes loka, atstājot mani vienu, jo Kriss šodien nejutās labi un palika mājās. Kā jau es, es pirmajā dienā uzskrēju kādam virsū, tie bija divi puiši.
Es: Ak, atvainojiet!
Puiši: Nekas.
Viņi pasmaidīja.
Es: Jūs esat jauniņie vai ne!
Pirmais puisis: Jā, mani sauc Sems un manu draugu sauc Tailers.
Es: Prieks iepazīties Klēra!
Es gribēju paspiest viņa roku līdz ieraudzīju viņa acis tās bija dzeltenas, viņu abu acis bija dzeltenas!
Es nobijos, kaut ko nomurmināju un aizskrēju uz stundām.
×Sema skatapunkts×
Kad Klēra aizskrēja es ar Taileru aizgājām ais skolas stūra, lai neviens nevarētu noklausīties mūsu sarunu.
Es: Vai redzēji? Viņa ir viena no mums!
Tailers: Jā, redzēju! Mums jābūt uzmanīgiem!
×Pēc stundām×
×Klēras skatapunkts×
Kad stāvēju pie skapīša Sems un Tailers mani vēroja. Tas bija diezgan baisi! Man bija bail, jo kad sāku jau ticēt ka visi monstri, ko redzēju bijq tikai sapnis, viss atkārtojās. Es nezināju, ko vairs darīt. Es atstāju Tomam zīmīti uz mašīnas vējstikla un devos pastaigāt pa mežu, lai mazliet nomierinātos.
×Vēlāk×
Toms līksmoja un stāstīja ka šodien esot pilnmēness.
Tuvojoties pilnmēnesim es jutos aizvien sliktāk. Es sen nebiju nakšņojusi vai pavadījuši nakti mežā, bet tā kā es jutos slikti nolēmu pa nakti atkal izlavīties.
×Vēls vakars×
Man sāka sāpēt galvas kauss un es jutu asins garšu mutē, tāpat kā savā sapnī. Vai tiešām es esmu monstrs?
×Pēc 5 minūtēm×
Sāpes norima! Man bija bail skatīties spogulī! Es izkāpu pa logu un skrēju meža virzienā. Es pat nezināju, kur es skrienu, bet rezultātā nonācu pie tās pašas upes, ko redzēju sapnī.
Saņēmos visu savu drosmi un ieskatījos ūdens atspulgā. Manas acis bija dzeltenas un zobi bija asi, kā ilkņi, tieši tā pat kā manā sapnī.
Es noslīgu pie, kāda koka un sāku raudāt.
×Vēlāk×
Es vēl, jo projām atrados turpat un raudāju. Līdz mana asā dzirde sadzirdēja tuvojamies divus pārus skrejošu soļu. Es biju panikā, nezināju, ko darīt!
Es piecēlos un sastingu pie tā paša koka, kur iepriekš raudāju. Manā priekšā parādijās divi puiši ar tikpat dzeltenām acīm un asiem ilkņiem. Sems un Tailers!
Kad taisījos jau bēgt Sems saķēra manu roku. Man protams bija bail, bet es to ārēji neizrādīju.
Sems skatījās uz mani ar noraizējušos skatienu.
Sems: Tev viss kārtībā?
Tailers: Mēs dzirdējām ka, kāds raud.
Es rūgti iesmējos.
Klēra: Kā man viss var būt labi es esmu monstrs!
Sems: Tu neesi monstrs tu esi viks un tas nozīmē, ka kāds no taviem vecākiem arī tāds bija, tas iedzimst.
Es sāku raudāt no jauna! Vai tā var būt? Vai, kāds no maniem vecākiem tiešām bija, tāds pat monstrs, kā es? Sems mani mēģināja nomierināt, bet es sāku raudāt vēl histēriskāk. Vai mana dzīve tagad būs šāda?