Pārdabiskais.

[20]Nakts ciemiņš.

×Pēc divām dienām×
×Klēras skatapunkts×
Es vēl, joprojām nespēju aizmirst skūpstu, to skūpstu bērēs... Es biju gatava jau atvadīties un doties prom, lai viņus pasargātu, taču pēc skūpsta es to nevaru! Es ilgojos pēc viņa lūpām, es ilgojos ieskatītiea vina skaistajās acīs un pateikt tos trīs vārdus.
×Vēlāk×
Nolēmu šodien naktī doties pie viņa, lai pavērotu kā viņš guļ un atstātu atvadu vēstuli.
×Vēlāk×
Esmu jau pie viņa mājas, bet šeit stāv Toma mašīna, tas nozīmē ka viņi visi ir šeit... Toms, Keita, Marija un Kriss! Visi vienā vietā. Tagad es tiešān nespēšu atvadīties!
...
Es uzrāpos kokā, kurš atradās ļoti tuvu viņa guļamistabas logam un ierāpos iekšā. Taču šeit neviena nebija. Nogāju uz pirmo stāvu un tur viņi visi bija. Gulēja viesistabā mēnesgaismas apspīdēti. Kad iegāju mēness gaismā man sākās milzīgas galvas sāpes, bija sajūta, ka mani plēš no iekšpuses, es nespēju apslāpēt sāpju kliedzienu un pamodināju pārējos.
×Krisa skatapunkts×
Es pamodos no kliedzieniem, taču kliedzējas nebija ne Keita, ne Marija. Mēs visi saskatījāmies un tad es pamanīju ka, kāds vārtās pa zemi, pie trepēm. Es viņu atpazinu uzreiz, Klēra!
Mēs visi pieskrējām pie viņas, bet nesapratām, kas notiek, jo viņa nebija ievainota, bet bļāva tā itkā viņu, kāds censtos nogalināt. Toms izsauca ātro palīdzību un viņu qizveda uz slimnīcu.
×Vēlāk×
Mēs visi sēžan slimnīcā un gaidām līdz ārsts pateiks, kas viņai kaiš. Mums neļauj iet pie viņas un tas liek man uztraukties un ne tikai man vienam. Paskatoties uz Tomu es redzu viņa trīcošās rokas un Marija ar Keitu vispār ir tuvu asarām.
×Pēc 20 minūtēm×
Ārats beidzot iznāca no viņas palātas! Mēs kopā gaidījām jau trīs stundas. Ieraugot ārstu mēs visi uzreiz pielecām kājās!
Toms: Kas ir ar viņu?
Ārsts: Es nezinu, kas izraisīja neizturamās sāpes, mēs veicām visus iespējamos testus viņa ir pilnīgi vesela.
Es: Tātad viņai nekas nekaiš?
Ea zinu, ka tas ir muļķīgs jautājums, bet es jūtos atvieglots ka viņa ir vesela. Varejā pamanīt ka pārējie jūtas tā pat.
Ārsts: Nē, ar viņu viss ir kārtībā.
Marija: Vai varam pie viņas ieiet?
Ārsts: Pašlaik nē, viņai ir jāatpūšas.
Keita: Kad mēs varēsim viņu redzēt?
Ārtst: Vislabāk atnāciet rīt no rīta, tad viņa būs atpūtusies un jūs varēsiet ar viņu parunāt.
Mēs aizbraucām pie manis visu cely klusējot. Pat ieejot mājā bija tas neizturamais klusums! Es nespēju izturēt klusumu, tāpēc ierunājos pirmais.
Es: Es zinu ka jūs visi domājat to pašu, ko es! Kāpēc viņa bija šeit?
Toms: Nu labi, es arī gribu zinat!
Keita: Varbūt viņa gribēja mūs satikt, viņa ilgojās?
Toms: Tad, kapēc viņa bēga? Nē tas nevarētu būt iemesls te ir, kas cits un vēl tas dīvainais dadījums, kad viņa būdama pulnīgi vesela mocās tādās sāpēs!
Marija: Eu, paskatieties, ko es atradu! Tā ir vēstule, mums visiem no Klēras! Varbūt viņa gribēja mums atstāt šo?
Kriss: Paskatīsimies, kas tur ir.