Pārdabiskais.

[26]Ieskats pagātnē

×Pirms divdesmit gadiem×
Es biju stavoklī un mēs bēgām no vīrieša, kuru sauca par "Barvedi." Viņš bija vienas no senākajiem vilku dzimtām.
Šajos laikos iemīlēties cilvēkā ir aizliegts un tas nozīmē, ka es pārkāpu vilku likumu. Mans vīrs zina par to, kas es esmu. Es esmu vilks!
Neviens nezina, kas būs bērns! Tāpēc arī mūsu suga neatbalsta tuvību ar cilvēkiem, bērns var būt arī cilvēks. Lai mūsu suga turpinātos, likums ir noteicis, ka mēs varam varam iemīlēties tikai savas sugas pārstāvjos.
Ja šis likums tiek pārkāpts, vainīgie tiek sodīti.
Sods ir tāds, cilvēku nogalina un nedzimušo bērnu arī.
Tagad jūs jautāsiet, tad kāpēc arī mani grib nogalināt?
Es mīlu savu vīru Vilu un, kad viņi atnāca, lai nogalinātu viņu, es... Īsāk sakot es nogalināju savējos.
Mums ir dqudz likumu un viens no tiem ir, tu nedrīksti nogalināt savējos, tas ir sodāms ar nāvi.
×Pirms diviem gadiem×
Kellija: Bērni neko nezina Vill! Es jūtu, ka "Barvedis" tuvojas viņš šeit būs pavisam drīz!
Vils: Neuztraucies, kad būs laiks mēs bēgsim.
Kellija: Bet kā mēs to paskaidrosim bērniem?
Vils: Neuztraucies mēs, kaut ko izdomāsim!
×Pirms mēneša×
Vils: Mēs bēgam pēc nedēļas. Mīļā neuztraucies ar bērniem nekas nenotiks.
Kellija: Man bail, ja nu viņš ir šeit un gaida īsto brīdi, es negribu zaudēt bērnus!
Pēkšņi no virtuves nāca troksnis, es jau jutu, kas tur ir, bet es negribēju ticēt!
Mēs iegājām virtuvē un tur...
Barvedis: Sveiks, Kellij! Es tevi ilgi meklēju.
Es uzreiz pārvērtos un uzbruku viņam. Viņš izrādijās stiprāks un ievainoja mani. Es nokritu uz zemes un man apkārt sāka veidoties asins peļķe. Vils nekavējoties metās "Barvedim" virsū. Taču es zināju, kā viss beigsies, jo ja es neuzveicu "Barveidi," tad tas neizdosies arī viņam. Es redzēju, kā Vila nedzīvais ķermenis nokrita uz zemes.
Man pār vaigu nolija asaras, tā es būtu turpinājusi raudāt, bet izdzirdēju šņukstus, kas nāca no loga puses. Šķiet to ir saklausījis arī "Barvedis" un viņš izskrēja laukā. Es neko nespēju padarīt man vairs nebija spēka un tad tumsa...