Pārdabiskais.

[24]Monstrs

×Vakars×
Kā jau katru nakti es izlavījos no mājas pa logu, šoreiz atstājot zīmīti, ka es skrienu, ja nu gadījumā ea atkal atslēgšos. Kad sākās sāpes tās bija ne tik stipras, kā vakar, bet bija stiprākas nekā iepriekš un tad notika, kas dīvains man sāka sāpēt pats galvas kauss. Es nokritu un vienkārši vārtījos dubļos. Mutē es jutu asins garšu. Kad piecēlos četrāpus mqn izkrita daži zobi es protams biju panikā, jo nesapratu, kas notiek. Es piecēlos un skrēju, pats dīvainākais es redzēju tumsā, kā kaķis vai, kāds dzīvnieks. Tad es paklupu pie pašas upes un atspulgā es ieraudzīju monstru ar dzeltenām acīm un asiem ilkņiem! Es biju, tads pats monstrs kā tas, kas nogalinājq manus vecākus.
Tālāk neko neatceros. No rīta pamodos pidžamā savā gultā it kā nekas nebūtu noticis. Vai es to nosapņoju?
×Vēlāk×
Es tomēr nezinu vai tas bija sapnis, tāpēc nolēmu ierakstīt visu, ko esmu redzējusi internetā un pameklēt, kas tas varētu būt.
×Vēlāk×
Vairākas stundas meklēju, bet neko neatradu. Nolēmu doties gulēt, jo biju jau diezgan vēls.
×Krisa skatapunkts×
Pēdējā laikā Klēra ir dīvaina, no kura laikq viņa skrien? Vinai riebjas skriet un kur nu vēl pa mežu!
Nolēmu ka vēlāk būs jāparunā ar Tomu, ko viņš par to domā.