Kas tomēr es esmu.

99 19 0
                                    

Mūsu dzīve ir kā viena mirkļa pūtiens. Mūsos iepūš dzīvību un mēs nodzīvojam 80 gadus kā nekas nebijis. Pēc tā, kad mēs nomirstam, mūsu dvēsele nonāk paradīzē, kur ieņem savu godalgoto vietu star citām dvēselēm, bet mūsu ķermenis tiek apskauts zemes apskāvienos.

Katrs mirklis un katra mirkļa būtība ir izbaudīt to no visas sirds. Tā man teica mana vecmāmiņa, pirms nomira. Viņa baudīja savas vecumdienas, kā pēdējo savu dzīves dienu, bet kad tiešām tā pienāca, viņa iečukstēja man ausī vienu neparastu teikumu:"Tu to vari uguns dejotāja, izbaudi savu spēku un parādi to citiem, liec saprast, ka tādi kā tu ir retums!" Tajā momentā es nezināju par ko viņa toreiz runāja. Es tomēr zināju, ka katra sapnis piepildās, bet ne mans, jo tas ir bīstams ar to, ka toreiz mani nosauca par bīstamo balerīnu. Šis nu ir mans stāsta sākums, kas ilga vairāk kā 20 daļu garumā. Toreiz kas nomira vecmāmiņa, es nesapratu par ko viņa runā, jo toreiz man bija viens 8 gadi, bet tagad es sapratu par ko viņa runā.

Šis stāsts nav romāns, kā no sākuma biju jums stāstījusi, nav arī mans likteņa stāsts, tās bija manas dienas, kuras es gribēju jums izstāstīt, jo man viņas ir svarīgas un man nav ko slēpt no jums.

Mani sauc Viktorija Andersone un es esmu Bīstamā Balerīna.

Par ko šis tomēr ir stāsts, ja jau ne par romantiku, vai dzīves likteņa stāsts?Šis stāsts ir par mani un manu nu jau 17 dzimšanas dienu, no kurienes viss arī sākās. 

Bīstamā Balerīna 2.grāmataWo Geschichten leben. Entdecke jetzt