Bīstamā Balerīna 2.grāmata

"Avārija!"

Nebūt nav tā, ka es jūtos nomākta vai nogurusi, bet visas stundas pagāja drausmīgi.
Es nolēmu doties mājās, jo konsultācijas nav vērts apmeklēt.
Devos pa gaišajām ielām, kur visapkārt bija daudz dejotāju un dziedātāju, līdz redzēju jau atkal Ervīna neparasto deju. Devos pāri ceļam, lai šo deju noskatītos vairāk un tuvāk, līdz Ervīns ieraudzīja mani. Viņš sastinga un manas acis saskārās ar viņa neparasto skatienu. Tas bija tik neparasti līdz es sapratu ka viņa skatienu pievērš kas cits. Es pagriezu galvu un uz manu pusi lidoja kaut kas nežēlīgā ātrumā.
Es sajutu triecienu un tad pazaudēju samaņu.
°Ervīna sk.p.°
Redzēju nākam pāri ceļam Viktoriju. Es apstājos un viņa arī. Mūsu skatieni sastapās un es vairs neko neredzēju sev apkārt, līdz manu skatienu pievērsa mašīna, kas tieši triecās milzu ātrumā viņai virsū. Es gribēju jau skriet, bet bija par vēlu.
Viņa atsitās un aizlidoja 200m no mašīnas.
Es peiskrēju klāt un centos sataustīt viņas pulsu.
Kad beidzot sajutu, ka viņa vēl dzīva, es pasmaidīju un tad izvilku telefonu no kabatas, lai sazvanītu ātros.
-"Hallo? 911?" bļaujot jautāju.
-"Jā, kas noticis?" Uztrauktā balsī sieviete uzjautāja.
-"Uz Breikona ielas 42 ir notikusi avārija, cietusi ir meitene, Viktorija Andersone, viņai pulss ir, bet esat lūdzu ātrāk!" nobēru kā pupas un nometu telefonu.
Centos pamodināt Viktoriju, bet viss bija bezjēdzīgi.
Pēc neilgām 10 minūtēm, sadzirdēju ātrās palīdzības sirēnas, es nopūtos un centos viņu neaistikt.
°Viktorijas sk.p.°
Atvēru acis! Apkārt bija baltas sienas un lieli logi ar zilām žalūzijām.
Es sajutu ka kāds ir satvēris manu roku, bet pagriest galvu e senvarēju, jo viss bija ar ģipsi.
Ar mokām pakustējos un sajutu stipru satvērienu.
-"Viktorija?" klusi nočukstēja manu vārdu.
Balss bija pazīstama un ļoti maiga. Beigās sapratu, ka tas ir Ervīns.
-"E-E-Erv.." es nevarēju normāli parunāt. Es centos izteikties skaidri, bet bezjēgā.
-"Viktorija nerunā, dakters teca ka viss būs kārtībā, ja tu nerunāsi, tev viss ir lausts!" viņš klusu nočukstēja un tad noslaucīja asaras.
Nesapratu par ko viņš raud, bet tas bija jauki.
Man bija sāpīgi it visur, bet es nepametu iespēju runāt.
-"Kas, i-ir v-vai-vain-nig-gais?!" censoties saprotamāk runāt.
-"Viktorija, lūdzu nerunā, man sāp, ka tu nodari sev sāpes." vins nedaud noklusa un turpināja -"Vainīgais nav zināms, bet zināms ir tas, ka tas ir tīšām darīts!" noteica un pievērsās logam.
Es nedaudz saviebos un tad smagi ielpoju. Sāpes bija neciešamas.