Atvēru acis un manā priekšā bija balti un zeltaini mākoņi.
-"Viktorija?" Kāda pazīstama.bals uzsauc man.
Es pagriežos un manā priekšā stāv mana ome.
-"Vecomammu!"stipri samīļojot teicu.
-"Viktorija? Ko tu šeit dari?" Sanemot manus plecus teica.
-"M...Mani nogalināja!"Nedroši ierunājos.
-"Viens no tumšajiem Ermelioniem?"viņa pajautāja.
-"Es nezinu, bija sprādziens un vinam bija spārni un viņam melnas acis, viņš mani nosita no līdzsvara un es nokritu....Greison es tevi mīlu!" Kaut ko murminot noteicu.
Viņa noņēma rokas no pleciem un uzbūra lielu spoguli no mākoņiem. Tur es redzēju sevi guļam uz lauka un raudošo Greisonu.
-"Viktorija,es tevi mīlu, es tā negribēju! Piedod lūdzu, atriezies pie manis!" Turot manu zilo ķermeni raudāja.
-"Ja es varētu...!"Klusi nočukstot, nolaidu galvu!
Ome pienāca klātu un samīļoja mani.
-"Zini,tev ir spārni un tu esi nemirstīga,tavs ķermenis ir daudz dzīvīgs un tu nolaidusies uz zemes būsi atkal dzīva, bet pataisi gaišu Greisona sirdi un liec viņam būt vienam no mums, nevis tumšajiem!" Noskūpstot mani uz pieres teica.
-"paldies,es noteikti atgriezīšos vecomamu!" Noteicu un izlaidu spārnus lai.laistis pie Greisona.
ESTÁS LEYENDO
Bīstamā Balerīna 2.grāmata
FantasíaDeja ir māksla, māksla ir talants, talants ir iedzimts. Viss šis bija tas, kam ticēja Viktorija, viņai patika dejot, dejot baletu. Viņa ticēja ka, jo vairāk viņa to darīs, jo lielāka iespēja viņai ir tikt tālāk un drīz vien kļūt par populāru dejotāj...
