Bīstamā Balerīna 2.grāmata

Ciemiņš un brīnums(2.daļa)

Vēroju sevi spogulī, jutos ļoti dīvaini! Netipiski man. Redzēju savas acis, kuras mainās visu laiku citā krāsā un matu šķipsna, tā bija nosirmojusi. Vai tas nozīmē ka es mirstu?

Klusītiņām es izgāju no mājas un skrēju uz mežu. Kad beidzot tiku līdz kalna virsotnei meža vidū, es pārvērtos un redzēju savus spārnus. Tie bija vārgi un no tiem bira spalvas laukā. Tie lēnām palika pliki.

Es paskatījos uz augšu un ar asarām ierunājos.

-"Vecmammu? Parunā ar mani, lūdzu!" čukstus saucot.

Nekas nebija, bija pilnīgs klusums! Varbūt te arī viss beidzas? Mans spēks zūd un spārni, tie mirst! Esmu nogrēkojusi un mani tādējādi soda. Esmu viens liels kauns visiem Ermelioniem pat tumšajiem!

Es nolaidu galvu un nopūtos! Jutu kā norit viena asara un smagi krītot, nokrīt uz manām kailajām kājām.

Sajutu tumšo skrienam uz šejieni, es atmetu visu, jo es miru tāpat!

-"Viktorija? Viktorija, ko tu šeit dari?" Greisons iesaucās.

Es pacēlu galvu un savus noslēptos spārnus izlaidu. Par redzēto viņš nebija pārsteigts, bet kāpēc?

-"Viktorija! Tu mirsti, bet...!'Viņš neturpināja teikto, bet vienkārši pārvērtās manā priekšā un viņa pelēkie spārni tādi paši kā mani bija.

Es piecēlos kājās un redzēju viņa acis mainot krāsas ik pēc sekundes un viņa sarkanie mati, tie bija balti kā sniegs.

-"Kas ar mums notiek?" Es piegājusi klāt teicu.

-"Mēs mirstam, Viktorija! Pareizāk sakot es, jo es nomiršu ātrāk nekā tu! Tev nāksies iznēsāt mūsu bērnu!" Pieskaroties manam vēderam viņš teica.

-"Par ko tu runā? Mēs nenomirsim, Greison, dzirdi? Mēs nenomirsim!" Bļaujot uz viņa teicu.

-"Viktorija, lūdzu nomierinies un paklausies manī! Mēs esam pēdējie Ermelioni, kuriem bija dots Dieva spēks, mēs mirsim, jo tu esi gaišā, bet es tumšais, mums vajadzēja būt vienādiem, pirms tu..." Neturpinot nopūtās.

Man sariesās asaras acīs un es nokritu uz ceļiem. Asaras bira kā pupas un domas par to, ka es drīz nomiršu un Greisons, nelika man mieru!

-"Viktorija? Atceries, es tevi iemīlēju un mīlu tagad, es mīlēšu tevi vienmēr un kādu reizi mēs satiksimies, tur, pie dieva kapa un lūgsim piedošanu viņam! Atceries, es vienmēr esmu ar tevi, pat tad kad tu jūties slikti!" Atlaižot manas rokas viņš atgāja malā.

-"Greison, es tevi arī mīlu!" Klusi nočukstēju un pieskrēju klāt viņam noskūpstot! Jutu spēju viņu nogalinam un tad bija sprādziens, kas lika viņam pazust, atstājot tikai savas spalvas no spārniem.