Neteikšu tā, ka esmu sajūsmināta par skolu, bet tā ir briesmīgi liela un briesmīgi smirdīga, jo te visur ož pēc zeķēm vai sazin kā vel.
Es devos uz direktores kabinetu un kad beidzot nonācu, es pieklauvēju pie durvīm un devos iekšā.
-"Labdien!" čukstus uzsaucu.
Pret mani pagriezās eleganta dāma ar skaistiem sejas vaibstiem un sarkanām lūpām, kas tika pieskaņotas pie viņas melnbaltā kostīma.
-"Sveika, tu būtu?" viņa nesapratnē skatījās uz manis.
-"Mani sauc Viktorija Andersone. Mani te itkā pieņēma." noteicu.
Viņa pieleca kājās un nopētīja mani.
-"Tātad tu esi tā Viktorija Andersone, kas vakar dejoja baletu, bīstamo baletu!" viņa noteica un apsēdās uz galda malas.
-"Kādu bīstamo baletu? Par ko jūs runājat?" nesapratnē skatījos.
-"Viktorija, balets ir deja, deja ir dzīve, dzīve ir dvēsele, dvēsele esi patitu!" viņa noteica tos vārdus kurus esmu dzirdējusijau sen.
-"K-Kā jūs zinat, ko ir teikusi mana ome?" nedaudz satraukta noteicu. Viņa pieleca atkal kājās un iesēdās savā lielajā krēslā.
-" Agrāk, kad es biju maza, es dzīvoju mazā ciematiņā, tur bija visi ticīgi un tajos laikos tādus kā tevi uzskatīja par raganām! Cilvēki iznīcināja viņus un katrs kas dejoja tik "traki" kā tu, domāja ka tu esi bīstama." viņa skaidroja.
Jau agrāk biju ko tādu dzirdējusi, bet nekad nebiju tā aizdomājusies par to.
-"Labi beidzam, es vēlētos saņemt grāmatas un doties uz stundām!" noteicu puribot galvu.
-"Jau šodien? Tu labi zini ka ir vērts piektdienas rītā sāk mācīties jau jaunā skolā?" uztraukti uzsauca.
-"Jā, es labi zinu to! Man to gribas!" noteicu.
Viņa atvēra plauktu un sbiedza man grāmatas ar lapu kuru man jāparaksta.
-"Paldies!" es izgāju un devos uz pirmo stundu. Pēc saraksta man bija franču valoda.
Kamēr atradu īsto klasi es nokavēju jau 20 minūtes no stundas.
Es atvēru klases durvis un 30 cilvēki pievērsa man skatienu.
-"Labdien, esmu Viktorija Andersone, šī ir 9.a klase?" pajautāju lai pārliecinātos.
Pie manis pienāca skolotāja un apņēma.
-"Jā šī ir 9.a klase, Viktorija Andersone. Lūdzu ieņem savu kādu brīvu vietu un gan jau vēlāk iepazīsi savus klases biedrus." noteica un turpināja stāstīt tēmu.
Nebija daudz brīvu vietu, tikai pašā aizmugurē bija brīvs sols, es apsēdos tajā, izvilku fraņču valodu un sāku mācīties.
ESTÁS LEYENDO
Bīstamā Balerīna 2.grāmata
FantasíaDeja ir māksla, māksla ir talants, talants ir iedzimts. Viss šis bija tas, kam ticēja Viktorija, viņai patika dejot, dejot baletu. Viņa ticēja ka, jo vairāk viņa to darīs, jo lielāka iespēja viņai ir tikt tālāk un drīz vien kļūt par populāru dejotāj...
