Rīts, ārā spīd saule un silda manus vaigus! Es ieslīgu domās par vakardienu. Es veikli izlīdu no gultas un pieskrēju pie spoguļa. Tas ko es redzēju, lika saprast, ka tas viss nebija sapnis. Mani mati bija tumši ar sarkanu šķipsnu kreisajā sānā un acis, tās bija neparastas, tās mainīja krāsu pēc tā, kāds bija mans garastāvoklis. Es pasmaidu, acis kļūst dzeltenas, es sāku raudāt, acis kļūst gaiši, gaiši zilas pat uz baltu velk.
es paskatījos uz sava slaidā auguma un sapratu ka viss ir savādāk. Lielākas krūtis un slaidāks viduklis, kājas kā perfektākajai dejotājai uz zemes un mana seja bija slaida. Pirksti bija kaulaināki un nagu garums izteiktāki garāks. Viss bija savādāk. Es uzvilku savu halātu, uzliku uz matiem dvieli, lai liktos ka man ir mati mazgāti un acīs ieliku pelēkzaļas lēcas, kā mana dabīgā acu krāsa. Nedaudz sakārtojos un uzvilku čības. Devos lejā, kur pie galda sēdēja lielpuncis(Ellas vīrs) un Ellas tante.
-"Labrīt, visiem!" Noteicu un devos pēc kafijas krūzes.
-"Viktorija? Nevēlies pastāstīt kaut ko?" Tante nedaudz rūkti un nikni noteica!
Viņa mani sauca par Viktoriju, tikai tad, kad viņai kaut ko vajadzēja no manis, vai arī, kā tagad, kad ir nikna!
-"Ko tieši? Par to ka man vakar slikti palika? Vai par to, ka man vakar bija liela temperatūra un kad skatījos spogulī man gļuki bija, bet šorīt no rī...." Es aprāvos, jo sapratu ka esmu pa daudz jau pateikusi! Es ātri paķēru uz galda divus banānus un uzskrēju augšā uz savu istabu, dzirdot kā aiz manis bļauj Ella.
YOU ARE READING
Bīstamā Balerīna 2.grāmata
FantasyDeja ir māksla, māksla ir talants, talants ir iedzimts. Viss šis bija tas, kam ticēja Viktorija, viņai patika dejot, dejot baletu. Viņa ticēja ka, jo vairāk viņa to darīs, jo lielāka iespēja viņai ir tikt tālāk un drīz vien kļūt par populāru dejotāj...
