Eņģeļa atblāzma

Prologs

      Tumsā nozibēja mirdzošas acis. Viņa vaiga kauli atgādināja eņģeļa vaibstus. Puisis devās cauri skolas pagalmam uz savu istabiņu. Laukā pūta vēss septembra vējš. Viņš visu laiku vērās apkārt itkā meklētu kādu vai arī vēroja, vai neseko viņam. Jauneklis līdzinājās eņģelim un tad viss tas izgaisa. Es pamodos savā gultā, savā istabiņā. Tas bija tik dīvaini un īsti. Es pat nezinu, kas viņš ir un kāpēc es sapņoju par viņu. Bet es zinu, ka tas nevar būt sapnis, tas bija pārāk reāli, pārāk dzīvi. Tā vieta jau arī bija redzēta. Tas ir mans skolas pagalms un es pašlaik atrodos skolas kopmītnēs. Gan jau mani vienkārši māc kādas aizdomas, bet visdrīzāk tas bija kārtējais sapnis par eņģeļu vaibstu līdzīgo puisi un šī nebija pirmā reize. Šī jau bija desmitā reize pēc katastrofas, kas atgadījās ar manu ģimeni. Visi teica, ka auto avārija, bet ja nu tā nebija tikai auto avārija? Ja nu kāds to panāca? Ja nu tā nebija nejaušība? Varbūt šis sapnis arī nav nejaušība? Varbūt viss ir iekārtots pēc kāda varas? Es to saucu par nolemtību, bet es nevienam par to nesaku, pat ne manai sirds draudzenei. Bet gan jau tas atkal ir tikai mazā stresa dēļ, kas mani piemeklē katru jaunu skolas sākumu gadu. Varbūt es atkal visu izdomāju? Tāpēc, līdz es nezinu atbildes uz visiem jautājumiem, es par eņģeļa izskata puisi nevienam neteikšu. Man nav laika psihologa vizītēm. Tie ir tikai sapņi...