Eņģeļa atblāzma

3.Nodaļa

Mēs gājām pa skolas pagalmu. Daudzi jaunieši devās uz ballīti, viņi pašlaik iet mums pa priekšu.

- Cik liela ir tā ballīte? - es apjautājos.

- Es domāju, ka visa skola ir ielūgta, bet noteikti daži grāmatu tārpi tur nebūs. Vismaz Tevi es izvilku no mācīšanās. Tā jau pus vasaru es biju bez Tevis un tas bija šausmīgi. Neliec man sīkāk skaidrot kas bija vainīgs pie tā. - Džilī mazliet neapmierināti atbildēja.

- Piedod Džil, ka savu vasaru veltīju mācībām. - es pasakot samīļoju Džilī.

Es ar Džilī esam draudzenes kopš pirmās skolas dienas. Tiešāk, mēs esam draudzenes divpadsmit gadus. Šogad aprit divpadsmitais gads. Mēs esam pavadījušas tik daudz laika kopā, mēs zinām visu viena par otru. Zinām pat to, ko nezina mammas par mums. Mēs esam nešķiramas. Protams, ka mēs arī dažreiz sastrīdamies, bet tad tas ir tikai uz desmit minūtēm. Mēs nespējam viena uz otru dusmoties ilgstoši. Desmit minūtes jau ir daudz.

- Eiva?Tu esi ar mums? - Džilī iztraucēja mani no pārdomām.

- Ko Tu domāji ar mums? - es apjautājos.

- Ar mums. - viņa norādīja uz visiem ballītē klātesošajiem.

- Jā, tagad esmu. Piedod, ka kārtējo reizi aizdomājos cik Tu esi fantastiska. - es iesmējos. Tas vienmēr darbojas. Džilī sejā parādās smaids. Viņa ir mana skaistule, mana mīlule, mana māsa.

Džilī drīz vien nozuda pie dzērieniem un atstāja mani vienu baseina malā. Tā noteikti nav laba doma stāvēt tik tuvu baseinam, jo jebkurā mirklī es varu atrasties tajā iekšā un to es ļoti nevēlos. Tāpēc es pakāpos mazliet tālāk un atstutējos pret koku. Mani pārņēma drebuļi, itkā mani kāds vērotu. Ko gan es gribu, es esmu skolas lielākajā ballītē un drebuļi noteikti bija no mazā vēja, kas šovakar ir pavēss.

Džilī atgriezās beidzot atpakaļ, bet viņa vairs nebija skaidrajā stadijā. Viņai bija alkohols mazliet ticis par daudz.

- Džil, mēs dosimies atpakaļ uz istabiņu, labi? - es mierīgi satvēru viņas plecus un centos atbrīvot ceļu uz izeju.

- Eiva, es gribu vēl palikt. Ballīte vēl nav beigusies. - Džilī centās pretoties man.

- Priekš Tevis ir beigusies. - es satvēru viņu ciešāk un izstūmu pa durvīm ārā.

- Bet Eiva... - Džilī iesāka.

- Nekāds bet, mums rīt ir priekšā gara diena. - es atbildēju. Es jau esmu mazliet nokaitināta. Džilī atkal ir pārkāpusi robežu un no rīta būs grūti viņu izdabūt no gultas. Atkal es esmu iepinusies tur, kur nevēlos. Ahh.