Eņģeļa atblāzma

18.Nodaļa

Es izmantoju laiku un iegāju dušā pirms atgriežas Kālebs, ja vien viņš atgriezīsies. Kāpēc dušā vienmēr prāts izdomā domāt? Tas parasti man traucē koncentrēties mazgāties. Bet drīz vien es arī iznācu no dušas ietinusies dvielī un tā nebija laba doma. Uz manas gultas sēdēja Kālebs.

Kā es ienācu istabā viņš pacēla savas acis pret mani. Kāpēc es ietinos tik īsā dvielī. Viņa acis pārslīdēja manam augumam. Visilgāk pakavējās pie manām kājām. Es saprotu, man ir ļoti seksīgs augums, bet vai tad mani ir tik ļoti jānopētī?

- Beidz pētīt mani! Tas nav pieklājīgi. - es meklēdama skapī ko uzvilkt uz nakti sacīju.

- Ne jau es istabā stāvu ietinies mazākajā dvielī ko vien var atrast. - viņš atburkšķēja pretī.

- Šī ir mana istabiņa, parasti šeit nesēž zēni ar kāriem skatieniem. - es dusmīgi atraucu un iegāju pārģērbties vannasistabā.

Ģērbšanos man iztraucēja klauvējiens pie durvīm.

- Ko gribi? - es neapmierināti iejautājos.

- Mums ir ciemiņi. Pasteigsies? - viņš nervozi klusām noteica.

- Jā tūlīt, uzgaidi mirklīti! - es klusām atbildēju. Bāc, kāds mūs atrada.

Es ātri saģērbos un devos ārā. Istabiņā stāvēja skolas direktors un sekretāre, man nav ne jausmas kāpēc.

- Labvakar, direktora kungs! - es pieklājīgi sveicināju. - Kā varu Jums palīdzēt?

- Mums ienāca ziņas, ka Tu paliec vienā istabiņā ar svešu jaunekli un kā redzu šeit ir puisis. Kur ir Tava istabas biedrene? - viņš pavēries apkārt jautāja.

- Viņš nav svešs, tas ir mans puisis, kungs, un Džilī ir kaut kur izgājusi, neesmu viņu redzējusi kādu laiku.-es centos izklausīties patiesa.

- Kāpēc šodien visi trīs nebijāt skolā? - viņš nopietni veroties manī jautāja.

- Es nejutos šorīt labi, Kālebs parūpējās par mani, bet Džilī jau bija prom, kad pamodos. - es atkal uztaisot nopietnu seju teicu.

- Varēji doties pie medmāsas. - viņš nosaka.

- Man pašai bija nepieciešamie medikamenti. Pašlaik jūtos labāk. Ja rīt nebūs nekādu sarežģījumu, tad mēs abi būsim skolā. Par Džilī es neko nevaru solīt. - es gribēju beigt šo sarunu, kurā iesaistos tikai es un direktors, bet Kālebs ar sekretāri stāvēja klusējot un vēroja mūs.

- Vai tad Džilī nav Tava labākā draudzene? - sekretāre beidzot ierunājusies jautāja.

- Ir, bet mums katrai ir savi noslēpumi, tā kā es visu uz 100% nezinu par viņu. - es pieklājīgi pasmaidot atbildēju, tad es piegāju pie Kaspera un apķēros apkārt viņam. - Vai tas būtu viss direktor? - es nevainīgi ievaicājos.

- Jā, viss. Šonakt Tavs puisis vēl var palikt šeit, bet viņam ir sava istaba. Ja vēlaties kopēju istabu, tad dodaties pie administrācijas, labi? - direktors jautāja.

- Protams, sarunāts! Arlabunakti. - es apstiprinoši pasmaidīju.

Direktors ar sekretāri pameta istabiņu.Es uzreiz atrāvos no Kāleba muskuļotā auguma.

- Tagad man vēlreiz būs jāiet dušā. - es dusmīgi paveroties uz viņu sacīju.

- Tikai nenomirsti mīļumiņ. - viņš ķircinot mani atbildēja.

Es tikai paskatījos uz viņu ar nāves skatienu un viņš pasmaidot aizvērās un apsēdās uz gultas malas.

- Paldies. - viņš ierunājās.

- Par ko? - es apstulbusi jautāju.

- Tu tikko izglābi mūs visus no problēmām. - viņš noteica.

- Beidz, es ievedu mūs citās problēmās. - es dusmīgi pavēros uz viņu.

- Nedusmojies, gan jau tiksim tam pāri. Kurš gan būtu domājis - Tu un es. - viņš iesmejoties sacīja un apgūlās Džilī gultā.

- Tu mazgāties neiesi? Es ar cūkām kopā nedzīvoju. - es nokaitināta sacīju. - Ja es uzzināšu, kas nodeva Tevi, es aprakšu viņu dzīvu. - es dusmīgi turpināju.

- Cik mīļi no Tavas puses, ka Tu rūpējies par mani. - viņš pasmaidot izkāpa no gultas un devās uz dušu.

- Es nerūpējos par Tevi, es rūpējos priekš savām vajadzībām. - es nobļāvos viņam pakaļ pirms viņš pazuda dušā.

Āksts tāds, es un rūpējos par viņu. Cik reizes es varu glābt viņa ādu stundas laikā? Lai nabags izaug līdz manam līmenim. Viņam par daudz sakāpis tajās mazajās smadzenēs.

- Es visu dzirdēju! - no dušas atskanēja Kāleba sauciens.

- Man ir vienalga! - es atbļāvu pretī.

Šķiet, ka es viņu pazīstu jau visu savu dzīvi, bet tai pašā laikā es viņu nepazīstu nemaz. Tā ir dīvaina sajūta, ja vēlies zināt, kā ir dīvaini justies. Ir vēls un esmu pārgurusi. Jāsagaida mazā princese no dušas un jāiet gulēt.

- To es arī dzirdēju. - viņš iznākdams no dušas sacīja.

- To ko Tu dzirdi, tas Tev ir atļauts dzirdēt, bet tad kad es bloķēju, nemaz necenties izlauzties mūrim cauri. - es sarkastiski pasmaidīju viņam un apgūlos ar muguru pret viņu un devos gulēt.

- Arlabunakti princesīt. - es noteicu.

- Arlabunakti gudrīte. - viņš iesmejoties noteica un izslēdza gaismu.