Eņģeļa atblāzma

10.Nodaļa

Kad bijām izpildījuši abus mājas darbus devāmies nolikt somas, lai nav jāstiepj līdzi liekais svars. Es ieejot istabiņā sastapos ar Džilī acīm. Tās mirdzēja.

- Par ko tad tik priecīga? - es apjautājos.

- Es nedrīkstu dusmoties vai bēdāties. Saulīte pazudīs, tāpēc skatos smieklīgos video klipus. - viņa atrauca.

- Tikai nenomoki sevi. - es noteicu un grasījos iet ārā pa durvīm.

- Tu jau prom? - Džilī pārsteigti pajautāja.

- Man tikšanās ar Kālebu. - es noteicu un atvēru durvis. Un kā par brīnumu aiz tām stāvēja Kālebs.

- Gatava? - viņš pajautāja.

- Balodīši tikai nekavējaties. - Džilī noteica un pasmaidīja.

- Džilī. - es satriekta iesaucos. Viņai vismazāk vajadzētu mani kaitināt par šādām lietām. Viņa zina iznākumu.

- Lai jau paliek Eiva. Mums jāiet. - Kālebs saspringti noteica un pavērās apkārt.

- Mēs būsim drīz atpakaļ. - es noteicu un izgāju no istabiņas.

- Viņa vienmēr ir tik smaidīga? - Kālebs pavaicāja.

- Viņai nekas cits neatliek. - es nopūtusies sacīju.

- Kā neatliek? Mums tak ir dota izvēle. - Kālebs iesmejoties sacīja.

Es pieliecos pie viņa un iečukstēju. - Viņas emocijas nosaka laika apstākļus vai tas nav dīvaini?

Tajā brīdī Kālebs apstājās kā iemiets. Viņš sasprindzis vērās manī, bet tad saķēra manu roku un ātrā solī vilka uz sazin kurieni.

- Man sāp. Palaid mani. - es protestējot sacīju.

- Mums ātrāk jānonāk tajā vietā. Tava draudzene arī tagad ir apspriešanas centrā. - viņš neskatoties uz mani teica.

Drīz vien mēs atradāmies ārpus skolas teritorijas, bet tik un tā mana roka netika atlaista. Beigu beigās mēs nogriezāmies tumšā sānieliņā .Pašā galā bija tumšas durvis, kuras nevarēja redzēt, bet mana specifiskā redze tās redz.

- Mums aiz tām durvīm jāiet? - es pajautāju.

- Tu redzi tās durvis? - viņš pārsteigti pajautāja.

- Kāpēc lai es neredzētu? Es neesmu akla. - es noteicu.

Par atbildi viņš mani iestūma pa durvīm un aiz sevis tās aizslēdza. Mēs stāvējām koridorā, kurā bija minimāla gaisma. Šeit nebija diez ko omulīgi. Sienas bija no aukstiem ķieģeļiem, kas šo telpu padarīja aukstu. Bija dzirdama tikai ūdens pilēšana no griestiem.

- Te kāds vēl ir? - es apjautājos.

- Jā, mājas gariņš un burvis. - Kālebs mierīgi noteica.

- Tu taču joko? Kādas pasaka Tu esi saskatījies? - es iesmejoties jautāju.

Bet man par pārsteigumu pretī parādījās mazs cilvēciņš un lielāks cilvēks. Abi bija vīriešu pārstāvju cilvēki. Viņi izskatījās diezgan mūsdienīgi ģērbušies.

- Kas viņa ir? - mazais ierunājās nenovēršot skatienu no manis.

- Viņa ir tāda pati kā es. Viņa redzēja durvis. Man viņai viss ir jāizstāsta un tad Tu varēsi ar viņu parunāties Malakī.

- Mēs ar Maksimu būsim bibliotēkā. - Mājas gariņš Malakī noteica un abi aizgāja.

- Man vienīgajai šķiet, ka tie vārdi ir dīvaini? - es pavaicāju.

- Tie nav vienīgie ko Tu dzirdēsi. Tagad man Tev ir jāizstāsta leģenda. - Kālebs satraucies sacīja.

- Kāda leģenda? - es apjukusi jautāju.

- Leģenda par mums līdzīgajiem un Tavas draudzenes līdzīgajiem. - Kālebs noteicis ieveda mani atpūtas telpā.

Es jūtos tik apjukusi. Par ko viņš tur murgo?