Eņģeļa atblāzma

4.Nodaļa

No rīta mani pamodināja mana ik rīta modinātāja melodija. Izstaipījusies es devos uz dušu. Es vienmēr ceļos pus stundu ātrāk nekā Džilī, lai mēs varētu sadalīt dušu un neko nenokavētu. Vēl atšķirībā no Džilī, es esmu rīta putns. Es nespēju nogulēt ilgi. Tā tak izcūko visu dienu, ja Tu noguli pusi no tās. Tu nespēj neko izdarīt, kad jau atkal ir jāiet gulēt. Kad iznācu no dušas es ielēju glāzē ūdeni un sameklēju Ibumetin priekš Džilī. Noteikti galvas sāpes būs viņas lielākais ienaidnieks šodien, bet es neliku viņai dzert. Nākamreiz es pieteikšos atnests dzērienus.

Pag, paga, paga... Kāda vēl nākamā reize. Man pietika jau ar šo ballīti. Tā pat es neko tur neizdarīju. Tas bija garlaicīgs vakars man. Džilī parasti nepiedzeras tik traki. Parasti jau viņa tur sevi kaut cik rāmjos, bet šonakt laikam viņai bija viens no izņēmumu momentiem.

- Laiks celties snauduļa. - es piegāju pie Džilī gultas un apsēdos viņai blakus.

- Mhmrmsncbs - Džilī nomurmināja un pagriezās uz otriem sāniem. Labi, darīsim ekstrēmās metodēs.

Pēc piecām minūtēm piegāju pie Džilī gultas.

- Džilī, mēs aizgulējāmies. Mēs nokavēsim pirmo lekciju pirmajā skolas dienā. Pasteidzies, lūdzu. - es iesaucos un sāku tēlot,ka stresaini skraidu pa istabu.

- Mēs aizgulējāmies? - Džilī uzleca stāvus. Viņa pavērās pulkstenī un saprata, ka pirmā lekcija sākas tikai pēc stundas. - Atkal Tavi vecie joki. Man varbūt galva sāp un Tu liec man šitā satraukties? - Džilī noskaitusies sacīja.

Es pastiepu viņai glāzi un tableti.

- Par to jau es padomāju iepriekš. - Es smaidot sacīju.

Džilī iedzēra tableti un purpinādama aizgāja uz dušu. Ai kā es viņu mīlu. Mana mīlule. Es vienmēr spēju viņu šādi nokaitināt, kad tēloju, ka kavēju. Protams, var gadīties tā, ka ir pa īstam un tad viņa man vairs neticēs, bet cerams, ka tādi gadījumi mani nesagaidīs. Tas nebūtu patīkami.

Ahh, šī būs skaista diena. Es to jūtu jau tagad, bet paveroties pa logu man vairs tā nešķita. Aiz loga lija lietus. Bet kā? Kad es cēlu Džilī laukā bija pasakains laiks un tuvumā nebija neviens mākonītis. Laikam laiks izdomājis ar Džilī sadarboties.

Lietus sāka rimties un Džilī iznāca no dušas.

- Lūdzu nedari vairs tā. Es saprotu, ka Tu to dari tikai manis labā, bet tas nav patīkami. - Džilī sacīdama ierakās savā drēbju skapī.

- Mums šodien pirmā lekcija ir politika. Ceru, kas Tevi iepriecina. - es sacīju.

- Politika? Mans mīļākais priekšmets. - Džilī acis priekā iedegās. Saprotu, daudzi necieš politiku, bet Džilī politika ļoti labi padodas un vienmēr viņa visus politikā pārspēj. Vismaz pārspēja mūsu štata konkursos.

Pavēros ārā aiz loga. Atkal spīdēja fantastiska saulīte un debesīs nebija neviena mākonīša. It kā nemaz nebūtu lijis. Tāpat kā Džilī garastāvoklis. Cik daudz sakritības šajā rītā. Pat mans sapnis notika skolas pagalmā. Tikai mans sapnis bija dīvains ar to, ka to eņģeļa līdzīgajiem vaibstiem zēnu es neredzēju pirmo reizi. Kādreiz es viņu redzēju savos sapņos Beaufortā, bet tagad skolas pagalmā. Cik daudz sakritību.

Sāksim šo jauko skolas gadu ar daudz neizprotamām sakritībām.