Eņģeļa atblāzma

2.Nodaļa

Es pašlaik sēžu gultā un studēju cauri mājās uzdoto paragrāfu.Tās ir nieka desmit lapas.Nav jau daudz. Nav jau tā, ka man vienā vakarā jāizlasa romāns. Protams, būtu vieglāk, ja Džilī negāztos pa drēbju skapi tik skaļi.

- Džilī, tiešām? Es varbūt cenšos šeit koncentrēties? - es nopietni paskatījos uz viņu.

- Ne jau nopietni. Tu mācies? Šodien ir iestāšanās ballīte un mēs noteikti uz to iesim, bez izņēmumiem. - Džilī nākdama manā virzienā sacīja. - Tāpēc kustini savu dibenu un ej sameklē ko Tu vilksi. - viņa vilkdama mani ārā no gultas sacīja.

- Džilī! Man ir atlikusi tikai vēl viena lapa. Ļausi man to pabeigt izlasīt? Nevēlos izskatīties pēc idiotes jau pirmajā lekcijā. - es nopūtos un lūdzoši vēros viņā.

- Es domāju, ka man par to vairāk būtu jāuztraucas, jo es vasarā nepildīju pirmā kursa beigšanas eksāmenus. - Džilī likdama lūpas spīdumu man sacīja.

Es tikai nopūtos un aizgāju līdz savam drēbju skapim. Es tik un tā zinu, ka viņa man neļaus te palikt vienai pašai ar mācībām. Džilī man nekad neļauj aizvietot savu brīvo laiku mācībām. Tā es kļuvu par dejotāju, jo viņa mani otrajā klasē aizvilka uz deju skolu, kur man iepatikās. Džilī paveica brīnumu.

- Tu vari pasteigties? Ballīte jau rit pilnā sparā. Mēs nokavēsim pašu labāko. - Džilī nepacietīgi visu laiku man atkārtoja vienu un to pašu.

- To kā visi piedzeras? - es apjautājos.

- Es ceru, ka Hārvardieši nav tik lieli tusiņu zvēri kā Beaufort,SC vidusskolnieki. - Džilī noteica.

- Mēs nepiedzimām Hārvardā. - es sacīju.

- Lai paliek, mēs ejam? - Džilī atkal apjautājās.

Es iznācu no skapja. - Varam iet. - es noteicu un devos līdzi Džilī. Kur es atkal esmu iepinusies? Vēl nav pat skolas pirmā diena.