Eņģeļa atblāzma

27.Nodaļa

Pie skolas stāvēja daži cilvēki, bet no slēptuves viņu sejas nav iespējams tumsā saskatīt. Es neuzvedos pašlaik pietiekami normāli, jo es slēpjos krūmos pie savas skolas. Man vajag uzvesties dabiski, lai nepieķertu mani un neuzskatītu mani par kādu, kas neesmu. Kaut gan es esmu šeit, lai tēlotu Haosa bērnu. Ceru, ka viņiem nav sava veida paroles vai ID kartes, jo tad es būšu sprukās.

Es lēnām izlienu no krūmiem un pārliecinošā gaitā dodos skolas ieejas virzienā pie pārējiem cilvēkiem. Apstājos pāris metrus no viņiem,lai noklausītos viņu sarunas. Pagaidām man vajag tikai informāciju,nevis iekļūt kādās nepatikšanās ar pretiniekiem. Nevēlos gulēt tik pat sadauzīta kā Kālebs gultā. Mana seja ir pārāk dārga, lai tiktu saplosīta.

- Viņš nebūs priecīgs par šīm ziņām. - viens ierunājās.

- Kad diez viņš ir bijis apmierināts? - otrs iesaucas.

- Traģēdija tikai padarīja visu sliktāk. - trešais nosaka.

Par kādu traģēdiju diez viņi runā? Un kas ir viņš? Manuprāt, es vairāk tikai apmulstu, nekā uzzinu ko svarīgu un jaunu, kas varētu man palīdzēt ar visu Haosa un Miera bērnu padarīšanu.

- Jauniņā vismaz padara viņu laimīgāku. - pirmais ierunājas.

- Vismaz kāds labums no viņas, ja neskaita, ka viņas spējas ir apbrīnojamas. - otrs nosaka.

- Nav nemaz tik labas, karā viņa daudz nepalīdzētu. - trešais iesmejas.

- Zibens vienmēr var kādu nospert. - pirmais ierunājas.

Laikam tad arī viņi ieraudzīja mani, jo sarunas apklusa un viņi tuvojās manā virzienā. Galvenais būt cik brīvai vien varu. Nerast nekādas aizdomas un pastāvēt par sevi. Kāpēc es neiedomājos izmantot savas neredzamības spējas?

- Eu, Tu! - viens izsaucās.

- Jā? - es pasmaidu, - Varu kā palīdzēt?

- Ko Tu šeit dari? - otrs dusmīgi jautā.

- Stāvu, ja neredzi. - es iesmejos.

- Es zinu šos smieklus. - trešais nosaka.

- Esam tikušies? - pirmais jautā.

- Ja būtu, tad es noteikti jūs atcerētos. - es mazliet paflirtēju. Parasti flirtēšana uz zēniem iedarbojas.

- Hehe, es arī viņu atcerētos. - otrs nosmīn.

Pirmais pieliecās pie trešā kaut ko iečukstēt.

- Domā viņu iepriecinātu dāvana? - viņš nočukst.

- Tu domā pie viņa aizvest viņu? - trešais apstulbst.

- Un ja viņa nav viena no mums? - otrs piebilst.

Tas vairs neizklausās labi. Viņi grib mani vest pie Haosa bērnu valdnieka ,bet es noteikti pašlaik nevēlos doties uz viņu midzekļa centru. Domā par tukšumu Eiva, domā par tukšumu.

- Eu, zēni? - viens ierunājās skatīdamies apkārt.

- Ko Tu gribi? - otrs pagriežas.

- Viņa ir prom. - viņš saka.

- Tas nav iespējams. Es dzirdētu vai redzētu, ja viņa aizietu. Viņa vienkārši izgaisa. - otrs saka.

- Mums viņa ir jāatrod. - pirmais iesaucas un sāk doties uz priekšu.

Es pēdējā momentā nolecu malā no ceļa, lai nesaskrietos ar viņiem. Pēc tā es ātrā solī devos atpakaļ uz savu istabu. Ja izsludinās vēl manu meklēšanu, tad man viegli neklāsies, jo es šajā skolā mācos, bet šī skola mudž no Haosa bērniem.

Līdz ko es aizveru istabas durvis es atgriežos savās krāsās. Atspiežos pret durvīm un ieelpoju. Vismaz pašlaik es esmu drošībā. Apgriežos otrādi un sastopos ar Kāleba apstulbušo skatienu. Tagad man vēl būs jāskaidrojas, tā jau man problēmu netrūkst.

- Nemaz nejautā. - es nosaku un dodos dušas virzienā, lai tiktu ārā no Kāleba drēbēm.

- Nemaz nedomāju. - viņš cītīgi vērodams katru manu kustību nevainīgi atrauca.

Es nopētīju viņu un pazudu aiz dušas durvīm. Pēc minūtēm desmit es atgriezos atpakaļ istabā savās ierastajās drēbēs. Kālebs turpināja mani vērot ar nenosakāmu skatienu. Tas jau sāka mani kaitināt.

- Beidz mani vērot. - es iesaucos.

- Es nevaru Tev nepajautāt, - viņš iesāk, - kur Tu biji?

- Savārīt sev problēmas. - es nopūšos.

- Eiva, ko Tu izdarīji? - Kālebs bažīgi jautāja.

- Biju apciemot Haosa bērnus. Trīs no viņiem satiku pie skolas ieejas. Sākumā noklausījos viņu sarunas, bet neko jaunu neuzzināju, tikai radās vairāk jautājumu. Tad viņi ieraudzīja mani un centās iegūt informāciju no manis, ko viņi neieguva. Tad viņiem radās plāns aizvest mani pie Haosa valdnieka, bet es nevēlējos, tāpēc es izgaisu. Tas viņus satrauca un viņi pašlaik mani meklē. - es nokaunējusies ātri atstāstīju situāciju.

- Eiva, ko Tu domāji? Es tak Tevi brīdināju... - viņš iesāka, - Par šo runāsim rītā. Mana galva pašlaik nav gatava šai sarunai. Arlabunakti. - Kālebs pabeidza savu sakāmo un pagriezās ar muguru pret mani.

Tas mazliet lika manai sirdij sažņaugties. Apgūlos savā gultā un nopūtos - rīt priekšā ir gara diena un es jūtu, ka Kālebs nebūs tai labākajā omā. Eiva, ko Tu atkal esi sastrādājusi.