Eņģeļa atblāzma

26.Nodaļa

Pēc tam Metjū pazuda savās darīšanās, pat neinteresējos kādās. Tagad es Kālebu apsēdināju gultā pret gultas malu. Kaut kā jau jānomaina viņam tās drēbes, jo visa istaba smird pēc alkohola. Jaku bija viegli novilkt, vismaz tā nav pāri viņa galvai jāvelk, bet tagad novilkt viņa T-kreklu būs izaicinājums. Kāpēc viņš velk tik piegulošas drēbes?Tas sagādā daudz grūtības.

Kad netīro T-kreklu es nometu uz zemes manas acis beidzot ieraudzīja visu skaistumu, kas zem tā slēpās. Viņam ir tik labi trenēts augums. Lēnām ar roku pārbraucu viņa vēdera muskuļiem. Pirmo reizi es dzīvē pieskaros kāda zēna muskuļiem tā vienkārši. Viņa mati ir saburzīti un izpūruši, bet plakstiņi aizsedz viņa dzidri zilās acis, kas vienmēr liek man samulst, bet viņa lūpas vienmēr ir tik kārdinošas. Ak Kāleb, kāpēc Tu esi tik perfekts izskatā? Jūtu, ka pār viņu pārskrien trīsas. Ak vai, viņš noteikti vairs nav bezsamaņā. Tas ir labi, bet ne šajā neveiklajā brīdī, kad es sēžu viņam klēpī un apbrīnoju viņa muskuļus.

Ātri paķeru tīro kreklu un velku viņam virsū. Ceru, ka no tā viņš nepamodīsies, jo tad es nezināšu ko iesākt, jo noteikti es pazaudēšu savas runas spējas un vienkārši apmulsusi blenzīšu uz savām rokām. To es nevēlos piedzīvot, it īpaši jau ar Kālebu. Man ar viņu jādzīvo vienā istabā visu atlikušo skolas laiku. Nevaru pieļaut, ka viņam būtu iemesls par mani smieties, man ļoti nepatīk, ja cilvēki mani izsmej. Tajā mirklī es jūtos ļoti maza un neaizsargāta. Es nevaru būt maza blakus Kālebam, jāparāda viņam kurš šeit ir noteicējs. Nekas, ka viņš vairāk zina par mūsu otro dzīves stilu, es esmu gudrāka par viņu reālajā dzīvē. Kaut gan abas ir reālas, tikai es nespēju vēl pie tā pierast.

Līdz ko krekls ir Kāleba mugurā es izlecu no gultas, noguldu viņu horizontālā stāvoklī un iekāpju savā gultā lasīt grāmatu, lai, kad viņš pamostas nezina neko ko es darīju. Gan jau, ka viņš vēl nav skaidrā un neko neatcerēsies, pat ja kaut ko juta vai redzēja. Bet nevar atstāt viņa netīrās drēbes pie gultas, jo tā jau gaiss šajā istabā nav elpojams.

Nekas cits neatliek kā izkāpt no gultas un doties atpakaļ pie viņa gultas un savākt visu bardaku, ko esmu tur atstājusi ar viņa drēbēm. Paceļu visu ko esmu nometusi un dodos uz vannas istabu, lai ieliktu vannā kreklu atmērcēties no asinīm, bet jaku es vienkārši iemetu veļas mašīna. To es netaisos ar rokām mazgāt, neesmu viņam mājkalpotāja, kurai būtu viss aiz viņa jāsavāc.

Kad atgriežos Kālebs pus sēdus sēž gultā un veras griestos tā it kā tur būtu kas redzams. Pirmajā mirklī es noraustos no tā, ka viņš varētu atcerēties, bet tad es atslābstu, jo ja mazāk uzvedīšos dīvaini, jo labāk. Varbūt tad viņam neradīsies nekādas aizdomas. Bez nekādiem skatieniem vienkārši devos garām viņa gultai, bet viņa balss mani apstādināja.

- Eiv? - viņš čerkstošā balsī nomurmināja.

Es pagriezu galvu viņa virzienā. Viņa sadauzītā seja ar apsējiem izskatās briesmīgi. Pat žēl paliek skatoties uz viņu.

- Panāc. - viņš klusu izdveš. Izskatās, ka katrs vārds viņam sagādā sāpes.

Lēni piesoļoju pie viņa gultas un satveru viņa roku. Pat ja tikko līksmoju par viņa muskuļiem, tad tagad jānoturas, lai neizsprūk asaras. Nezinu kāpēc, bet šajā momentā man palika ļoti žēl viņa. Ko viņš izdarīja, ka pelnīja tik daudz sitienu?

- Padzerties. - viņš nočukst.

Es paņemu sagatavoto sulas glāzi un pielieku pie viņa lūpām. Pat akls redzētu, ka viņa rokās nav spēka un, ka viņš ir pārāk apdullis no alkohola daudzuma viņa organismā.

- Kur Tev bija prāts tik daudz dzert?

- Nebija prāts. - viņš nomurmina un atkal ieslīgs snaudā.

Protams, ka viņam nebija prāta, kas tas vispār par jautājumu, Eiv? Kuram diez ir prāts daudz dzert. Tu arī nedomāji ar pareizo pusi, kad devies uz ballīti. Nevaru arī vainot viņu, pēdējā laikā dzīve ir diezgan saspringta. Ne tikai viņam, bet man arī. Viss jau tikai arī sākās ar mani. Džilī jau ir mana draudzene un viss sākās ar Džilī.

Lai vai kas, man tagad ir laiks aiziet uz skolu. Saprotu, ka tā nav laba ideja, bet būtu interesanti izsekot Džīlī un uzzināt kur tiekas Haosa bērni. Ir jau vakars, tā kā domāju, ka viņi tiekas vakaros, jo tad skolā pārsvarā cilvēku nav un viss ir mierīgi. Bet ko lai es uzvelku, lai nebūtu uzkrītoša?

Melnas drēbes vienmēr nostrādā, bet manos krājumos nav melnas drēbes. Ja neskaita, ka man ir tumši zilas bikses un pelēkas botes, ja tas vispār skaitās. Bet Kālebam ir daudz melnu drēbju, gan jau, ka nepamanīs, ja es aizņemšos vienu kreklu un jaku. Viss būtu ideāli, bet pašlaik jūtos tā it kā es būtu uzvilkusi kleitu, bet lai jau paliek. Ir cilvēki, kas velk lielāka izmēra drēbes. Uzmetu pēdējo skatienu Kālebam un pazūdu aiz durvīm. Kaut kas ir jāsāk darīt lietas labā.