Eņģeļa atblāzma

8.Nodaļa

Pusdienu starpbrīdī es ar Džilī devāmies uz skolas pagalmu atrast klusāku vietiņu, kur mums abām privāti apspriesties. Tālu nebija arī jāiet, drīz vien ieraudzījām mazu lapeni, kur neviena tuvumā nebija. Abas iekārtojāmies tur uz soliņa un ēdot pusdienas apspriedāmies.

- Ko Tu man nestāsti Eiv? - Džilī norūpējusies man jautāja.

- Es pēdējo trīs gadu laikā pa retam redzu sapņus.. - es iesāku.

- Visi tak redz sapņus. - Džilī smejoties nosaka.

- Ne jau parastus sapņus. Tie visu laiku šķiet kā vīzijas vai kā novērošana miegā. Es nezinu kā to nosaukt. Līdz šodienai es domāju, ka tie ir tikai sapņi. Visos šajos sapņos ir viens un tas pats puisis ar eņģeļu vaibstiem. Es nekad dzīvē viņu iepriekš nebiju redzējusi. - es nosaku.

- Tagad esi redzējusi? - Džilī iejautājas.

- Šodien dokumentu rakstīšanas lekcijā, puisis, kas nokavēja lekciju ir tas puisis, ko es redzu sapņos. Vai tas nav dīvaini? Tas nav vienīgais ko esmu pamanījusi. - es čukstus nosaku pavērdamies apkārt.

- Tu sāc mani biedēt Eiva. - viņa noraizējusies paveras manī.

Laukā pazūd saulīte un debesis ir klātas ar pelēcīgiem mākoņiem.

- Par to jau es arī runāju. - es saku vērojot debesis.

- Par ko Tu runā? - viņa jautā paveroties debesīs.

- Tavas emocijas ietekmē laika apstākļus. - es nosaku.

- Ko Tu āksties. Tā noteikti ir tikai sakritība. - Viņa smejoties paveras manī kā uz trako.

Atkal uzspīd saulīte.

- Redzi, atkal spīd saule. Šī sakritība šodien notiek jau vairākas reizes. Agrāk es nebiju to ievērojusi. - es piebilstu.

- Nē nopietni, Tu mani biedē. Tev viss labi? Neesi saaukstējusies? - Džilī pārsteigta jautā.

- Tu domā, ka es esmu traka? - es jautāju.

- Tas noteikti ir tikai skolas sākuma stress. - viņa smaidot saka.

- Tā tad Tu man netici? Tu domā, ka visi ir meli, ko es Tev tikko pateicu. - es par draudzenes neticību jutos vīlusies.

- Par laika apstākļiem noteikti nevar ticēt. Tas tak ir absurds. Kur Tu esi redzējusi kādu, kas ietekmē laika apstākļus? - viņa izsmejoši jautā.

Es atbildes vietā uzsitu viņai par plecu.

- Par ko tas? - viņa dusmīgi pajautā.

- Paskaties tagad laika apstākļus. - es nosaku.

Paveroties debesīs var redzēt tumšus mākoņus savilkušos visapkārt.

- Es neesmu pie tā vainīga. - viņa nočukst.

- Atceries to dienu, kad mēs bijām uz karuseļiem? Atceries kā viena meitene nolauza nagu un uztaisīja traci pa visu parku? - es iesmejoties jautāju.

- Tas bija vienkārši fenomenāli! - Džilī skaļi sāka smieties.

- Tagad paveries debesīs. - es sacīju.

Viņa paveras. - Tās ir pilnīgi zilas bez neviena mākoņa. - viņa nosaka.

- Kā pazuda Tavas dusmas, tā pazuda negaiss. - es jūtot uzvaru pasmaidīju.

- Tu gribi teikt, ka man ir spējas? - viņa patīkama uztraukuma pilna jautāja.

- Ko es Tev cenšos ieskaidrot visu starpbrīdi? - es jautājoši skatoties uz viņu pajautāju.

- Tu zini ko tas nozīmē? - viņa jautā.

- Ko tad? - es pavaicāju.

- Ja es iemācīšos tās kontrolēt, tad es varēšu izsaukt jeb kādu laiku. Kādu vien pēc vajadzības vajag. Bet kā lai es iemācos tās kontrolēt? - viņa iejautājās sajūsmas pilna.

- Kontrolē savas emocijas, bet nepārcenties. Emocijas mūs padara par cilvēkiem. - es smaidot sacīju.

- Tas ir burvīgi jeb perfekti. Bet tas sagādā arī, protams, problēmas un grūtības. - viņa aizdomājusies sacīja.

- Labi, vairs nav laika. Starpbrīdis iet uz beigām. Mums tagad ir konstitucionālās tiesības. - es nosaku.

- Vismaz kaut kas sarežģītāks. - viņa smaidot piecēlās un mēs devāmies uz skolas pusi.